Stokholmas sindroms – Latvija

Privātie kredītņēmēji pieņem šo pakļautību, baiļu vadīti, ticot, ka izdzīvos, ja vienkārši izpildīs to, ko viņu spēcīgais nolaupītājs liek. Nācija var no tā izrauties, tā spēj augt, spēj panākt starptautisku konkurētspēju. Taču Finanšu ministrija un šā brīža vadība ekonomikā sasien tai rokas aiz muguras, vājinot cerības uz ekonomisku atgūšanos.

Divas šā gada vēstules Starptautiskajam Valūtas fondam ir gandrīz uzlikuša šādu zīmogu valsts nākotnei. Jāsāk ar to, ka 2008. gada 18. decembra Latvijas „Nodomu vēstule” SVF ir šokējoši vāja. No pirmajiem vārdiem tā lasāma kā 1930. gadu Maskavas Paraugprāvu materiāls – piespiedu atzīšanās augstākstāvošiem, upura vārdi Inkvizīcijai, kurus tā vēlas dzirdēt. Tā sākas ar savu kļūdu uzskaitījumu, un šī kļūda, kā adresātam jāsaprot, redzat, ir pārlieka pretimnākšana strādājošajiem Latvijā, to dzīves standarta pārāk strauja paaugstināšana, nekustamā īpašuma cenas tikām nepaceļot pietiekami strauji, lai izdotos glābt ārvalstu bankas no zaudējumiem par to bezatbildīgi izsniegtajiem kredītiem.

Tālāk ar Nodomu apliecinājumu tiek solīts spert pašdestruktīvus soļus – samazināt valsts sociālo budžetu un kļūt biznesam vēl draudzīgākai (proti, vēl noteiktāk nostāties pret strādājošajiem), nekā bijis līdz šim un sniegt lielākas nodokļu privilēģijas ārvalstniekiem. Tam ir jānes sev līdzi vēl smagāku Latvijas noslogošanu ar parādiem nekā uz valsts pleciem to ir pašlaik, reizē sašaurinot valsts atbalstu, kurš nepieciešams, lai stimulētu privāto sektoru lielākai Latvijas biznesa konkurētspējai.

Jau no pirmās rindkopas (¶1) Vēstule kā Latvijas problēmu kļūmīgi pasniedz „tiešās likviditātes grūtības”. Kā skaidri formulējuši ASV nekustamo īpašumu un finansu „burbuļa” vērotāji, tā ir pagaidu likviditātes problēmas saskatīšana nopietnas bilances problēmas vietā. Iemesls, kālab ir runa par Latvijas nekustamo īpašumu debeta defoltu, nav likviditātes trūkums. Šis iemesls ir minēto īpašumu pārmērīgi augstā cena. Kreditēšanas kāpinājums neatrisinās problēmu tālab, ka pietiekami liela daļa nekustamo īpašumu jau ir negatīvs kapitāls, respektīvi, to hipotēku parāds pārsniedz to tirgus cenu.

Sarūkošas ekonomikas situācija izslēdz, ka šī problēma varētu būt īslaicīga. Būtībā ¶5 atzīmē, ka 2007. gadā „konkurētspēja ir turpinājusi pazemināties” un ārējais parāds – augt. Tas palielinās, jo finansē ilgt nespējīgu situāciju, kuru Vēstule Valūtas fondam tīši sagroza, manā izpratnē – gandrīz noziedzīgā mērā.

Tāds skaidrojums ir noziedzīgs, jo, ja aizņēmumam NAV VIS jāatrisina īslaicīgs likviditātes deficīts, bet gan strukturāla problēma – krīze privātu Latvijas īpašnieku kredītattiecībās ar ārvalstu bankām –, tad aizņēmums nevar tikt atmaksāts līdz ar kapitāla cenu atspirgšanu. Tas atmaksājams, valdībai vēl noteiktāk iesaldējot iekšējo ekonomiku ar nodokļu sviru, kas to vēl vairāk sašaurinās un iedzīs vēl dziļāk parādos.

Tas būtībā ir izteikts atlikušajās SVF adresētās vēstules rindkopās.

Vēstules autori 4. punktā min Latvijas 9% „izaugsmes” apmērus. Taču tas, kas auga, bija parāds, nevis ekonomika klasiskā izpratnē, proti, nevis progresējoša spēja ražot preces un pakalpojumus. Cilvēki aizņēmās pret nekustamā īpašuma un citām ķīlām, kuru cenas tika mākslīgi celtas ar ārvalstu kredītu starpniecību. Tā bija aizņemšanās patēriņa, nevis investīciju nolūkiem. Un tā nav izaugsme. Tā ir vienkārši ieslīgšana parādos. Un līdz 2011. gadam vēstules 8. punkts prognozē oficiālā parāda pieaugumu līdz 7.5 miljardiem eiro. 9. punktā solīt pakāpenisku ekonomisku atgūšanos vidējā termiņā nav nekas cits kā melna kaķa meklēšana dziļā tumsā.

Ar 5. punktu pausts, ka „tika likts arvien lielāks uzsvars uz nekustamā īpašuma transakciju noslogošanu ar nodokļiem”, taču neprecizē, kā tas tika darīts. Iemesls ir gana skaidrs. Latvijas soļi šai virzienā bija tik nenozīmīgi, lai paliktu ne vairāk kā margināli.

6. punktā solīts konsekventāk „stiprināt” Latvijas politiku. Taču neveiksmīgas politikas intensificēšana stāvokli padara tikai ļaunāku!

11. punktā ir runa par starptautiska audita uzņēmuma nolīgšanu, lai risinātu situāciju ar Parex laupīšanas akciju, bet mēs neredzam, ka tiktu kas minēts par neatkarīgas ārvalstu izmeklēšanas institūcijas piesaisti, kā tas tika izdarīts Īslandē analogā situācijā. 5. punktā pat runāts par Parex sabrukumu kā „negaidītu”. Jebkas būs negaidīts, ja valda brīvā tirgus boļševisms, kādu centrālās bankas pārstāvji izteic savā vēstulē Valūtas fondam.

Viens no tās nopietnākajiem punktiem ir Punkts 16, kas deformētu Latvijas politiku un padarītu neiespējamas jebkuras reformas. Pārsteidzošā kārtā – un pretrunā ar klasiskās ekonomikas pamatnostādņu kopumu un Rietumu izpratni par sabiedrību vispār – Vēstule sola „nodokļu politiku pieskaņot banku kreditoriem un dzīvotspējīgo banku uzturēšanai ilgtermiņā”. Ekonomisku īpašuma nodokli tas padara neiespējamu, jo noma – fiskālo ieņēmumu avots ASV un Rietumos vispār – jau ir procentiem aplikta un, jādomā, tāda paliks.

Attiecīgi Latvijas stratēģijā noteicošā vieta atvēlama fiskālai politikai pirmajā instancē, banku kredītam atstājot finansēšanai to, kas nodokļu iekasētājam atlicis neievākts. 22. punktā atzīts, ka Latvijas „nodokļi uz nekustamo un citu īpašumu ir krietni zem OECD vidējā līmeņa”. Taču, izrādās, risinājums ir „atteikties no šā nodokļa atvieglojumu kopuma, lai paplašinātu nodokļu bāzi”. Tiem, kam tiek pievilktas skrūves, tātad ir jābūt platību īpašniekiem – iemītniekiem, vispirms – rezidentiem, nevis promesošiem īpašniekiem vai tiem, kas bezatbildīgi ieķīlājuši savu īpašumu.

Nostāja pret strādājošajiem izskan arī 29. punktā teiktajā: „Mēs esam stingri apņēmušies iet atalgojuma ierobežošanas ceļu, kurā redzam visefektīvāko instrumentu konkurētspējas atjaunošanai un iekšējo vājo punktu korekcijai.”

Tā ir nejēdzība, kuras pretargumentam esmu rakstījis savu grāmatu par tirgus teoriju. Pārmērīgs Latvijas iedzīvotāju ienākumu apmērs tiek maksāts par mitekli un darba telpām, kuru cena ir maksimizēta, Latvijai nerealizējot īpašuma aplikšanu ar nodokļiem. Nodokļu iekasētāja zaudētais platības nodoklis ir novadīts banku kredītu uzturēšanai. Tā rezultāts ir ne vien augstais īres maksu līmenis, kas padara Latvijas darbaspēku un biznesu konkurēt nespējīgu, bet arī nediferencētais nodoklis tiklab darba ņēmējam kā devējam, kas „izēd” Latvijas darbaspēku no globālā tirgus.

Latvijas Bankas Vēstule SVF tādējādi balstās neoliberālajā erzacekonomikā. Citādi tas nav pasakāms. Tā uzstāda viltus diagnozi „grēksūdzes” vēstules rakstīšanas procesā, kaisot pelnus uz galvas par to, ka Latvija nav bijusi vēl pakalpīgāka ārvalstu baņķieriem, kas veido SVF klientūru. Šī Vēstule pieteic ekonomisku karu Latvijas darbaspēkam un industrijai.

Atalgojuma samazināšana valsts sektorā par 15 % (Punkts 29) pamatoti vainagojās ar šā gada iedzīvotāju protestiem. Tā ir tiešs kontrasts, piemēram, prezidenta Obamas taktikai – deficīta tēriņiem, lai veicinātu valsts izraušanos no parādu radītas depresijas.

Augstāk minētā rindkopa raksturo atalgojumu kā „līdzšinējā ekonomiskā lēciena posmā pārāk strauji augušu”, bet tajā nav ne vārda par nekustamo īpašumu cenām – par burbuļa ekonomiku –, kuru sponsorēja Latvijas pret sevi pašu vērstā nodokļu politika.

Vēstules kopsavilkums, ka, „paaugstinot darba tirgus elastīgumu” (kas ir aizplīvurots solījums pazemināt algas un vēl vairāk sašaurināt Latvijas iekšējo tirgu) un likvidējot „privāto sektoru traucējošo administratīvo slogu” (jau tā no regulējuma atbrīvotās ekonomikas precīzs raksturojums), tā veicinās destruktīvo neoliberālo Lisabonas programmu, pieliekot pēdējo punktu sagrāves plānā.

Latvijas vienošanās nosacījumos ar SVF izpaliek atzinumi par to, cik ačgārna ir bijusi tās politika kopš neatkarības atjaunošanas. Tā iedomājas, ka veids, kā nodrošināt Latvijas sekmes, ir iemest to klēpī ārvalstu bankām un investoriem, izmantojot tādu sviru kā iekšzemes standartu pazemināšana, nevis plaukstoša iekšzemes tirgus radīšana. Tas faktiski deformē starptautiskās konkurences būtību.

1991. gadā tieši tā, kā Latvija nodeva savas ražotnes un infrastruktūru to menedžeru rokās, tā būtu varējusi atdot saviem iedzīvotājiem to apdzīvotos mitekļus. Ar zemu īpašuma cenu bāzi, ekonomikai augot, valsts būtu varējusi balstīt tās nodokļu sistēmu pieaugošā zemes un sabiedrisko pakalpojumu vērtībā. Latvija un tās kaimiņvalstis Baltijā varēja kļūt par Eiropas konkurētspējīgākajām valstīm, pateicoties pārmantotajiem mitekļiem un biroju ēkām, sabiedriskajām struktūrām, transporta un komunikāciju sistēmām, kas brīvas no parādiem un īres iekasēšanas privātīpašniekiem, kam tā ir peļņa bez darba. Valdība būtu varējusi saprātīgi sakārtot valsts uzņēmumu pārvaldību un realizēt nodokļu sistēmu, pie kādas klasiskie ekonomisti un Progresīvās ēras sociāldemokrāti bija vienprātīgi nonākuši jau pirms gadsimta.

Taču Latvijas valdība ir rīkojusies kā ārvalstu banku un īpašumu kolekcionāru lobijs. Tā vietā, lai apliktu ar nodokļiem īpašumu nomas vērtību un infrastruktūru, lai noturētu zemāk tās ienākuma kapitalizāciju banku kredītos, Latvija aplika ar nodokļiem savus darba ņēmējus un darba devējus. Tas vēl papildus paaugstināja dzīves un uzņēmējdarbības dārdzību. Faktiski Latvijas nodarbinājuma nodokļi bija tik augsti, lai raidītu darbaspēku aizvien masveidīgākā emigrācijā un ražošanu – ar izmaksu sviru izspiestu no pasaules tirgus.

Vēstules Fondam nodemonstrē, ka centrālā banka un Finanšu ministrija vēl arvien nav apzinājušās to pieļautās elementārās kļūdas. Tas nepārsteidz, jo šodien valdības darbu vada tie paši cilvēki, kas pieļāva sākotnējās kļūdas 1990. gados.

Tālab mēs dzirdam, ka viņus „pārsteidzis” fakts, ka viņu rožainās prognozes nav materializējušās praksē. Tās ir bijušas kļūdīgas tāpēc, ka balstītas ačgārnā ekonomiskā analīzē, kas novedis pie nepamatotas nodokļu un ekonomiskās politikas.

Viņu „risinājums” ir apgalvot, ka pret strādājošo iedzīvotāju vērstā valsts politika ir bijusi pārmērīgi dāsna un pret šo pašu strādājošo nepietiekami stingri vērsta. Viņu favorītisms attieksmē pret ārvalstu bankām, lūk, vēl nav bijis pietiekami izšķērdīgs pret kreditoriem. Kas ļaunākais, viņu plāns valdībai ir smagu iekšzemes nodokļu ģenerēšana, kas nepieļaus ekonomikas atgūšanos. Tas viss tiek pasniegts kā „atspirgšanas programma”, taču rezultāts ir tieši pretējs.

Tas izvirza jautājumu, kāda ir ES un SVF atbildība par aplaudēšanu un atbalstu tik kļūdīgai finanšu politikai. Latvijas kļūdas ir tās ārvalstu kreditoru ieguvumi. Rezultāts ir apstāšanās tikai pussoli no tā, kas saucams par „netīru parādu”, tas ir, saistībām, kuras uzveltas ar viltus motīviem, lai izsmeltu ekonomiku, nevis – būtu produktīvs kredīts, kas sekmē tās augšanu, attīstot ražošanas līdzekļus, lai gūtu eksporta ieņēmumus, kas ir vienīgais starptautiskas aprites avots šo parādu atmaksai.

Šī gada sākumā ar SVF noslēgtā vienošanās ekonomiskas neatkarības vietā ar tajā ietverto fiskālo un ekonomisko programmu draud nolemt Latviju parāda atstrādātājas lomas pieņemšanai.

Pārejot pie 27. jūlija Nodomu vēstules, dažos vārdos tās saturu izteiktu formula

„SVF – Latvijai: varat izčibēt!” Daudzvārdīgu un nekonkrētu paragrāfu rindas parāda, ka Finanšu ministrija, „pārsteigta” par „negaidīto” lejupslīdi, ir neziņā, kas darāms; notikušo, šķiet, paredzējuši visi, izņemot pašus nācijas finanses pārvaldīt nespējīgos ierēdņus. Sākotnējā SVF programma solīja vien 5 % IKP sarukumu, taču ir nesusi 18 % reālā iekšzemes kopprodukta krituma (skat. 9. punktu).

Jaunā Nodomu vēstule (1. punkts) sākas ar skaidrojumu, kā valsts ir klausījusi ES, SVF un to reģionālajiem „partneriem”, ar ko galvenokārt domāti tās kreditori. Tajā atzīts, ka „ekonomikas vide strauji pasliktinājās”, taču netiek skaidrots, ka tas ir spēkā esošās – ES-SVF vadībā īstenotās programmas rezultāts. Vēstules sūtītāji nesaskata, ka šā brīža nodokļu un finansiālā politika draud vēl smagāk sarežģīt apstākļus, grūžot ekonomiku atkarībā no parāda ārvalstīm.

3. punkts uzteic „pilnveidotas procedūras attiecībā uz zaudētām tiesībām izpirkt ieķīlātu īpašumu”, kurām valsts līdzekļi izmantoti, lai ļautu hipotēku parādniekiem norēķināties ar ārvalstu kreditoriem. Šai punktā gan nav bijis vietas neapšaubāmi gan SVF, gan ES zināmam faktam, proti, ka no tā ieguvējas ir ārvalstu bankas. Iekšzemes debitori nav paturējuši nevienu latu no valstij piederošajām summām, pildot ES vadītāja Almunjas agrāko prasību, ka tās palīdzība izmantojama citu ES locekļu un nevis iekšzemes ekonomikas interesēs.

27. jūlija Vēstules 4. punkts novērš uzmanību no Latvijas ilgtermiņa strukturālā tirdzniecības deficīta, vēstot par tekošā konta pārpalikumu. Minētais fakts ir skaidrojams ar depresiju, kas neļauj vairumam valsts iedzīvotāju turpināt patērēt importu. Pamatmateriālu uzskaitījums ir izsīcis, un būtisku ārpustirgus līdzekļu ieplūdumu veido valsti atstājušā, šeit sev pielietojumu neatradušā darbaspēka ieskaitījumi.

Bet nopietnākais fakts ir tas, ka tekošā konta pārpalikums bez seguma ir maldinošs. Problēma ir tai apstāklī, ka ap 90 % Latvijas iekšzemes parāda ir denominēti ārvalstu valūtā (galvenokārt, eiro un sterliņu mārciņās). Tas nozīmē, ka tā kredītprocentu un amortizācijas maksājumi faktiski ir maksājumi ārzemniekiem. Šī politika ir pretrunā ar labas ekonomikas vadības Pirmo likumu: neņemt parādus cietā valūtā, kad ieņēmumi un maksājumu resurss ir potenciāli vājā iekšzemes valūtā. Šī principa pārkāpšana jebkuru valsti ieved strauja un pilnīga bankrota riska zonā valūtas devalvācijas gadījumā. Islandieši guva šo atziņu pagājušā rudenī, kad saruka viņu valūtas vērtība un hipotēku maksājumiem tika spēji pievienoti papildu 19 %, lai ar to palielinātu pamatparādu, kredītprocentu maksājumiem sekojot šim pašam grafikam!

SVF-ES programmai turpinot vājināt valsts starptautisko pozīciju, šāda iznākuma novēršanas vārdā Latvijai ir jārīkojas kā suverēnam starptautisku tiesību subjektam un jānominē tās parādi valsts valūtā. Šobrīd, kad valūtu balsti sāk šķobīties arī citur pasaulē, to sāk atskārst arī valstis, kuru likteņi ir līdzīgi. Līdz brīdim, kad Latvija sāks īstenot šādu politiku, tai jāformulē valsts parāds ārvalstu valūtā kā „ārvalsts saistības” un eiro izteiksmē aprēķinātos parādu apkalpošanas un citus maksājumus jātraktē (vismaz) kā memoranda punktu tās maksājumu bilancē. Bez šādas informācijas reālistisks tās starptautiskās pozīcijas skatījums nav iespējams.

Pievēršoties iekšzemes ekonomikai (7. punkts), premjerministrs, finanšu ministrs un centrālās bankas amatpersonas atzīst, ka „ekonomikas sarukums ir daudz dziļāks nekā tika paredzēts posmā, kad pirmoreiz saskaņoja programmu”. Pašu nespējai prognozēt bija jāvērš viņu uzmanība uz faktu, ka tieši viņu „krīzes risinājums” pamatā bija tas faktors, kas situāciju vērta vēl smagāku. Taču šīs amatpersonas neatzīst nekādu atbildību. Turpretī vēstules sūtītāji uzsver, ka nav pietiekami samazinājuši valsts budžeta izdevumu daļu, pietiekami pazeminājuši algas, nav snieguši ārvalstniekiem pietiekamas iespējas gūt peļņu. Citiem vārdiem, ekonomiskajam sabrukumam viņu risinājums ir – to padziļināt, valdībai pievelkot skrūves veidos, kā līdz šim bija vērots darām tikai noplicinātu Trešās pasaules valstu – parādnieku vidū. Acīmredzot ar domu, ka tas cels konkurētspēju, 8. punktā Vēstules autori būtībā palepojas, ka „ir sākusies darba samaksas un cenu iekšēja korekcija”. Bet realitāte ir tāda, ka sarūkošs iekšzemes tirgus atsauksies ar to, ka tiks atstāts dīkā aizvien vairāk resursu un arvien ievērojamāks darba roku skaits, un kapitāls būs spiests pārcelties uz ārzemēm.

Pretējs piemērs ir ASV izvēlētā pretdarbība ekonomiskajai lejupslīdei – valdības pasākumi ekonomikas stimulēšanai. Rietumos tā ir pusgadsimtu bijusi vispāratzīta politika. Tā pieņemta par mūsdienu makroekonomisko modeļu pamatu. Taču vēstules galvenie autori – finanšu ministrs Einārs Repše un Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimševics pieturas pie neoliberālajiem taupības plānošanas principiem, kuriem ir maz piekritēju citās valstīs. Viņu paustais nolūks ir vēl padziļināt Latvijas depresiju, pazemināt dzīves standartu, apcirpt algas, sašaurināt iekšzemes tirgu, veicināt plašāku emigrāciju un kapitāla aizplūšanu. Gandrīz šķiet, ka Otrais pasaules karš bija saudzīgāks pret Latviju nekā tas, ko šodien ar valsti dara tās politiķi.

Autori, šķiet, apzinās savas programmas bezsaturīgumu. Tie pauž vārgas cerības uz ekonomisku atlabšanu kaut kad uz nākamā gada beigām (9. punkts) un reizē ļauj izskanēt šaubām par to, atzīdami „lielu nenoteiktību saistībā ar šo pieņēmumu”. Izskatās, ka nākamā gada Ziņojums ietvers jaunus „pārsteigumus” par „negaidītu lejupslīdi”, kam, savukārt, jāseko tālākiem algu samazinājumiem, lai turpinātu dzīt iedzīvotājus nabadzībā. SVF vēstules autori nerada pārliecību par savām matemātiskajām spējām, kad apgalvo, ka nākamajā gadā paredz tālāku „darba samaksas samazināšanos”, turpat atrunājoties, ka „to īpatsvars valsts ienākumos” nemainīšoties. Tas nozīmē, ka jāsarūk ienākumiem. Viņi cer, ka tas atnesīs cenu kritumu, taču Latvijas nelielās ekonomikas cenu noteicējas ir importa cenas, tādējādi – globāli faktori. Pieprasījuma kritums Latvijā nenesīs degvielas, pārtikas vai cita veida importa cenu pazemināšanos. Tiek sekots kļūdīgam ekonomiskam modelim – diskreditētajam taupības plāna modelim, kas licis citām valstīm vairīties no SVF centralizētajiem plānotājiem kā no mēra.

Latvijas atbalsts centrāli plānotai ekonomikai – faktiski ārvalstu kreditoru un SVF birokrātu interesēs plānotai ekonomikai – visticamāk nav tas, pēc kā valsts tiecās, kad ieguva neatkarību. Pakļautība ārējam tirgum un ārvalstu banku kredītiem nav ekonomiska neatkarība. Jāšaubās, vai padomju birokrātijas roka bija smagāka nekā valstij SVF finanšu birokrātijas uzliktā. Kalpošana tās ideoloģijai strauji ved uz politiskās neatkarības, kā arī ekonomiskās pašpietiekamības zaudēšanu.

Latvijā kāds it labi varētu jautāt, kāpēc pasaules nodrošinātākās valstis ir visspēcīgākās eksportētājas, kamēr valstis ar zemāko dzīves standartu ir visvairāk atkarīgas no importa un konkurēt nespējīgas? Tirgus teorijas divsimt piecdesmit gadu ilgā pieredze apliecina to, ko jau 19. gadsimtā pazina kā „Augstu algu ekonomikas” doktrīnu. Algu celšana iet roku rokā ar augstu darba produktivitāti, jo labi apmaksāts darbaspēks ir augsti izglītots, vesels un labākos apstākļos dzīvojošs darbaspēks. Un publiskā sektora ieguldījumi infrastruktūrā sekmē ekonomisko konkurenci, pazeminot pamatpakalpojumu izmaksas privātajam sektoram.

Latvijā valdība sola apcirpt valsts sektora tēriņus un celt uzņēmēju izmaksas tik drastiski (11. punkts), ka kļūst apšaubāmas jebkuras izredzes uz ekonomikas atgūšanos tiklab palielinot Latvijas eksportu, kā aizstājot tās importu ar pašmāju produktu. 12. punktā būtībā solīts ar cenām vairāk izspiest no valsts īpašumā esošiem uzņēmumiem un sabiedriskās infrastruktūras, lai – uz Latvijas iedzīvotāju, šo pakalpojumu pircēju rēķina – pieaugtu valsts uzņēmumu dividendes. Šis punkts ir apņemšanās sekot Pasaules Bankas rekomendācijām, kas, ņemot vērā PB pēdējo 50 gadu destruktīvo politiku, nav tālu no lēmuma veikt ekonomisku pašnāvību. Vēstules solījums „paaugstināt veselības pakalpojumu produktivitāti” nozīmē attiecīgās valsts budžeta daļas samazinājumu proporcionāli iedzīvotāju skaitam.*

Gluži tāpat prasa atbildi jautājumi par drastiskajiem valsts tēriņu ierobežojumiem izglītībā. Kādā mērā vēl jākāpj valsts iedzīvotāju maksai par izglītību? Cik liela būs iedzīvotāju daļa, kurai agrāk pieejamā augstākā izglītība kļūs nesasniedzama?

Šeit izvēles svaru kausos ir norēķins ar ārvalstu kreditoriem vai Latvijas ekonomikas attīstīšana. Nodomu vēstule Valūtas fondam atturas smagās detaļās aprakstīt, kādā apjomā patiesībā šīs valsts reālā ekonomika tiks ziedota, lai atmaksātu parādu ārvalstniekiem.

Vēstule izskan gandrīz tā, it kā Latviju būtu pakļāvuši ārvalstu iekarotāji. Protams, iekarošanas veids vairs nav militārs. Iekarošanas līdzekļi ir finansiāli. Latvieši netiek atsviesti dzimtbūšanā, kuru reiz atstājuši pagātnē; viņiem ir dodama izvēle dzīvot, kur vien vēlas, iet jebkurā skolā, kur vēlas, un saņemt jebkuru medicīnisko pakalpojumu, taču – apmaiņā pret parādu atstrādāšanu paaudzēm ilgi, lai to varētu atļauties. Viņiem un pārējai Latvijas ekonomikai ir jāziedo tuvākās paaudzes, lai izkļūtu no parādu jūga, kurā tos pārdevuši kungi, kas parakstījuši vēstuli Fondam.

Pēdējais trieciens 17. punktā ir finanšu atombumba: „Mēs paaugstināsim Finanšu ministrijas pilnvaras…” Tās ir pilnvaras, kas kalpo Latvijas nodošanai parādu jūgā tās ārvalstu kreditoriem, viss – „tirgus brīvības” vārdā. Ieceres, kā tieši ekonomika ir ierobežojama, izteiktas 21. punktā. Tā ir jaunas oligarhijas radīšanas augstā dziesma, himna privātām interesēm, kam jāvalda Latvijā 21. gadsimtā līdzīgi vācu un citu hegemonu noteikšanai šeit iepriekšējos gadsimtos.

Pat šodienas pasaulē nekustamais īpašums ir katras nacionālas ekonomikas nozīmīgākā daļa un zeme – būtiskākais šīs kategorijas aspekts. Ilgus gadsimtus, faktiski kopš senajā Mezopotāmijā pirms četrtūkstoš gadiem sāka veikt saimnieciskos pierakstus, taksācijas pamatavots nav bijis nekas cits kā zemes nodoklis. Tieši šai ziņā diemžēl Nodomu vēstule izrādās vismaldinošākā un vistālāk aiziet no patiesības.

Piemēram, kaut arī tā sola paplašināt nodokļu bāzi, lai ietvertu kapitāla pieaugumu no operācijām ar nekustamo īpašumu, tā neskar sasāpējušo – „nolādēto” jautājumu par īpašuma piederību ārpus valsts nevis valstī. Tās solījums paplašināt nekustamā īpašuma nodokļu bāzi izrādās fokusēts vienīgi uz ģimenēm – īpašniecēm un nevis uz lielajiem nekustamo īpašumu „kolekcionāriem”, kuriem valstī pieder šo īpašumu noteicošā daļa. Bet vislielāko izbrīnu izraisa tās nodoms, sākot ar 2011. gadu, celt nekustamā īpašuma nodokli tikai par „aptuveni ¾ % līdz 1 % no IKP. Vairumā valstu zemes nodokļa vērtība tuva 10 % no to IKP. Tādējādi finanšu vara atstāj neapliktu ar nodokļiem desmit līdz piecpadsmit reižu lielāku daļu par apliekamo, lai to atdotu banku parādam, galvenokārt, banku ārvalstu vienībām – ārvalstu valūtās nominētiem hipotēku parādiem.

Uz to nevar raudzīties citādi kā ar sašutumu. Šis solis iemieso atkāpšanos no klasiskās politiskās ekonomikas un ekonomiskām reformām gadsimta, pat divu gadsimtu garumā, sākot no Adama Smita un līdz Džonam Stjuartam Millam un viņu sekotājiem. Tā nav „brīvas uzņēmējdarbības” nodokļu sistēma. Tā tiecas radīt jaunu oligarhiju. Un Latvijas apstākļos šai oligarhijai izrādīsies ārvalstu banku seja. Vai nu tā, vai arī oligarhija būs nevis vietējie vai ārvalstu investori, bet Latvijas pavalstnieki, kuru rokās vadības sviras būs konti ārvalstu valūtā, kuros – pēc nodevu iekasēšanas mašīnu principa – iesūknēt maksu par Latvijai dabas doto zemi.

Ir tiesa, ka nekustamo īpašumu attīstītāji ir daudz tērējuši Latvijas jauncelsmei. Loģiska politika būtu aplikt ar nodokli tikai zemes platības vērtību, nevis celtnes. Taču Nodomu vēstule SVF bīstami sola aplikt ar nodokļiem ēkas, līdz ar to padarot problemātisku jaunu apbūvi, un – līdz ar to atbalstīt nekutamo īpašumu „noracējus” vai pat graustu „miljonārus”, kas atstāj savus īpašumus neattīstītus, kamēr to tuvākajā apkārtnē tiek celta īpašumu vērtība, īpašniekiem uz sava rēķina tos pilnīgojot.

Izskatās, ka šīs vēstules autori nav saskārušies ar ekonomiku un to apguvuši pat pirmkursnieku līmenī. Katra pāris pēdējos gadsimtos formulētā ekonomikas teorija ir skaidrībā, ka nodokļi kapitāla investīcijām kavē šādas investīcijas. Savukārt, zemes nodoklis tās piedāvājumu nesašaurina, jo tās „nodrošinātāja” ir daba, un vērtību tai piešķir kopējais labklājības līmenis apvienojumā ar vietas „maksu”, kas izriet no elementārās sabiedriskās infrastruktūras un attiecīgiem civiliem uzlabojumiem. Tādējādi Vēstule SVF pamatojas erzacekonomikā.

Tā ir aksiomātiska politiska izpratne – tur, kur ir kļūmīga ekonomiska teorija, būs arī īpaši ieguvēji no tās. Par nožēlu Latvijai, šeit galvenie ieinteresētie ir promesošie īpašumu kolekcionāri un pirmkārt – ārvalstu īpašumā esošās bankas, kas nodrošina hipotēku naudu apmaiņā pret zemes takses vērtību.

Šim aspektam būtu jādeterminē jebkura ekonomiska analīze, kā tas bija ekonomikas klasiķiem, kuru apbrīnu imitē neoliberāļi. Tas, ko viņi gan neatzīst, ir fakts, ka to darbības virziens ir sponsorēt kontrrevolūciju – pretsoli klasiskajam liberālismam, pretsoli brīvajam tirgum, lai radītu jaunu materiālu interešu ēru, kas iedzīvojas no klēpī iekritušajām vērtībām, ko tā var izspiest no Latvijas ekonomikas un nevis no tā, ko tā var pievienot ražojošai Latvijai.

Turpat vai katrs, kas Latvijā cenšas saskatīt eksporta radīšanas potenciālu, ierauga tās lauksaimniecības platības. Ar tām Baltija uzplauka 17. un 18. gadsimtā, vai vismaz – ar tām radīja holandiešu labības tirgotāju un par tiem hierarhiski augstākstāvošās vācu muižniecības kapitālu. Bet Vēstules 21. punkts sola „būtiski samazināt vai atcelt lielāko daļu [iedzīvotāju ienākuma] nodokļa atvieglojumu, tai skaitā lauksaimniekiem”, kā arī cita veida lauku stimulēšanu. Tā ir virzīta tieši pretēji politikai , ar kādu Savienotās Valstis sasniedza savas starptautiskās tirdzniecības jaudas 19. un 20. gadsimtā, un tam, kā rīkojusies ES, īstenojot savu Kopējo lauksaimniecības politiku, kopš 1957. gadā tika likti pamati Kopējam tirgum. Latvijai, ja tā vēlas koriģēt savu tirdzniecības sasvērumu, šobrīd nepieciešami lielāki ieguldījumu lauksaimniecības attīstībā, nevis to samazināšana.

Kultūras sfērā Ziņojums SVF sola samazināt nacionālās bibliotēkas budžetu. Man ir teikts, ka bibliotēku skaits jau šobrīd ticis samazināts. Taču ikviena attīstīta nācija ir uzlūkojusi bibliotēkas un izglītību kā infrastruktūrai noteicošās. Šķiet, ka tiek iznīcināts Latvijas ekonomiskā skeleta mugurkauls, lai biezētu „tauki” – spekulācija ar nekustamo īpašumu un parādu pielāgošanu. Ekonomiskas sairšanas un izsīkšanas perspektīvā neviena cita politika nebūtu bīstamāka.

Visai līdzīgi ir ar vēstulē ieraugāmo apņemšanos sašaurināt Latvijas diplomātisko korpusu ārvalstīs. Tā izveidei ir nepieciešami ilgi gadi, un Latvijai šai ziņā nācies iziet ilgstošu nopietnas pieredzes skolu. Bet vienā gadā tās pašreizējie finansu pārvaldītāji – Latvijas kreditoru aizsardzības idejai ideoloģiski uzticīgie „brīvā tirgus boļševiki” – ir spējuši iznīcināt to, kā pilnveidošanai veltīti divi gadu desmiti.

Vairs nenākas brīnīties, ka tiek sašaurināta arī ceļu uzturēšana un citi transporta un „sociālie atvieglojumi”, lai lielāku ienākumu daļu atbrīvotu parāda apkalpošanai. Arī tam ir vieta šai skumjajā stāstā. „Reālā” ekonomika tiek noplicināta, tai tiek apturēta asinsrite un tā tiek izdeldēta tā vietā, lai sagatavotu kapitāla ieguldījumus un iedzīvotājus sekmīgai pastāvēšanai 21. gadsimtā. Ekonomika tiek burtiski sagrābta ķīlā. 22. punktā solīts celt cenu līmeni valstī ar PVN palīdzību, proti – tā palielinājums līdz 23 %, ar to padarot bezvērtīgu augstāk vēstulē solīto cenu kritumu, ko izraisītu algu apcirpšana. Jāceļ esot arī ienākumu nodoklis – un ar daudz augstāku vidējo nekā kapitāla peļņas vai īpašuma nodokļi! Lasītājam atliek tikai secināt, ka mērķis ir vienkārši samazināt algas bez reālām izredzēm, ka tas vispār līdzētu ekonomikai konkurēt! 24. punktā Vēstules teksts patiesi to apstiprina, kur tiek solīts neaplikt ar nodokļiem darba ņēmēju, „lai nekavētu konkurētspēju”. Bet, ja tāda ir Vēstules pozīcija, kāpēc līdz šim ir tik tālu aiziets darba aplikšanā ar nodokļiem un tādā kārtā – konkurētspējas pazemināšanā?

Šais apstākļos izvirzāmais jautājums ir – vai visam iedzīvotāju kopumam ir jāļaujas Stokholmas sindromam? Tas sevī iemieso ne vien suverenitātes atdošanu ārvalstu kreditoriem, bet arī atpalikušas, kļūdīgas ekonomiskas ideoloģijas uztiepšanu valsts iedzīvotājiem par jaunu reliģiju. Tā nav vis demokrātijas, bet gan oligarhijas kredo, ar šo ideoloģiju tiktu restaurēta tā veida rantjē sabiedrība, no kuras valsts pilsoņi pūlējušies to atbrīvot gadsimtiem ilgi.

Šī ideoloģija ir realitātes viltojums. Vēstule tuvojas noslēgumam 29. punktā, kur tiek solīti „privāti risinājumi bankām”, bet tad – runāts par iecerēm sadarboties ar Pasaules Bankas grupu (World Bank Group). Tas ir kas pilnīgi pretējs privātiem risinājumiem. Tā ir Finanšu ministrijas neveiksmīgās, kopš 1991. gada realizētās politikas izpirkums ar nodokļu maksātāju naudu. Kad Vēstule 35. punktā min „parādu restrukturizācijas” iespējamību, tā nav politika, kas ir vienkārši pārplānojama vai atliekama. Parādi, kas nav atmaksājami, netiek atmaksāti. Nespēja saskatīt, ka tie nav atmaksājami kā citādi, kā vien nolemjot Latvijas ekonomiku parādu verdzībai, atsauksies vienīgi ar gadiem ilgstošu resursu deldēšanu un slīgšanu nabadzībā, kā rezultāts būs neatgriezeniska lejupslīde, emigrācija un kapitāla aizplūšana. Solījums maksātnespējas procedūru realizēšanā „pieņemt vadlīnijas juridisko personu parādu ārpustiesas restrukturizācijai … atbilstoši labākajai starptautiskajai praksei” 36. punktā faktiski vēsta par papildu sloga uzvelšanu Latvijas debitoriem un visas ekonomikas pakļaušanu parādu kalpībai.

Pasaules finanšu un tirgus teorija apliecina, cik postoša ir SVF šodienas politika Latvijā. 19. gadsimta sākumā darba darītāja budžetā – un līdz ar to darba cenā un, tālāk, eksporta cenā – noteicošā pozīcija bija pārtikai. Latvijas veiksme ir tā, ka valsts atzīstami spēj sevi pabarot. Bet šodienas pasaulē starptautiskās konkurētspējas galvenie faktori ir mājokļu cenas un nodokļi. Jo zemāki ir īpašuma nodokļi, jo pircēju rīcībā augstāka nomas vērtība, ko ieķīlāt bankām pret procentiem. Tādējādi ar īpašuma nodokļu pazemināšanu lielāka ienākumu daļa tiek atbrīvota, lai tiktu kapitalizēta banku kredītos ēku un komercplatību cenu paaugstināšanai. Tikmēr nodokļu mazināšana zemei un citiem ieņēmumiem, kam nav atsvara reālā vērtībā – ražošanas cenā – ir jāizlīdzina ar ko citu, galvenokārt, ar nodokļiem darbam un darba devējiem. Rezultāts ir tāds, ka darba ņēmējiem un industrijai jāmaksā augstāki hipotēku parāda procenti un jāsedz lielākas nekustamā īpašuma izmaksas, ievērojamākas maksas par pamata infrastruktūru izmantošanu, kā arī augstāki nodokļi. Tas viss – kredītprocenti, īpašuma vērtība un nodokļi – ir cenu sastāvdaļa. Latvijas ārkārtīgi augstais nediferencētais nodoklis darbam, tās augstās mājokļu cenas ir nekustamo īpašumu burbuļa rezultāts, kurš demonstrē tās nespēju aplikt ar nodokļiem īpašumu kaut attāli līdzvērtīgi caurmēra Rietumu standartiem, un tās dārgi nākusī ražošanas privatizācija atsaucas ar Latvijas darbaspēka un biznesa „izcenošanu” no pasaules tirgus. Tas paskaidro, kāpēc valsts ir ilgstošā strukturālā tirdzniecības deficītā tā vietā, lai spētu izdzīvot ar atmaksāšanu. Vairāk nekā desmit gadu tirdzniecības deficīts ir apgrūtinājis Latviju ar smagiem parādiem. Un centieni apkalpot savus parādus ir kļuvuši par dzirnakmeni valsts kaklā.

Nespēja aplikt ar nodokļiem zemes izmantošanu liek valdībai pārcelt fiskālo nastu uz darbaspēka pleciem. Tā iznākums ir valstu – tādas politikas piekopēju „izcenošana” no pasaules tirgiem. Tā ir tieši pretēja politika tai, kas izveidojusi Savienotās Valstis un Rietumeiropas sociālās demokrātijas par konkurētspējīgām un vadošām pasaules tirgū un finanšu apritē.

Maikls Hadsons, ilgtermiņa ekonomisko tendenciju institūta presidnts.