Press "Enter" to skip to content

Nav pieļaujams, ka darba ņēmēji zaudē sociālās garantijas darba devēja vainas dēļ

2010. gada 20. decembrī Saeima pieņēma likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” grozījumus, kas stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī.

Politiskās apvienības „Saskaņas centrs” 10. Saeimas deputāti lūdz Satversmes tiesu vērtēt 5. panta 4. daļu un 21. panta 21 daļu likumā „Par valsts sociālo apdrošināšanu”. Pēc lielākās opozīcijas frakcijas deputātu domām, šo normu piemērošana praksē novedīs pie tā, ka godīgs nodokļu maksātājs – fiziska persona – darba devēja vainas dēļ var zaudēt sociālās garantijas.

– Praksē situācija ir šāda. Darbinieks godīgi maksā nodokļus, tajā skaitā, sociālos maksājumus. Taču starp darbinieku un valsti ir starpnieks – darba devējs. Un tieši no darba devēja ir atkarīgs, vai līdz valsts kasei nonāks darbinieka sociālie maksājumi – gan tā daļa, ko maksā darbinieks pats, gan tā, kuru maksā darba devējs. Laiki tagad ir sarežģīti, un daudziem uzņēmumiem krājas parādi valstij. Tādā veidā darbinieks, tikai sasniedzot pensijas vecumu, uzzina, ka par viņu pēdējā laikā sociālie maksājumi nav veikti. Protams, tas automātiski samazina apdrošināšanas stāžu, un tas noved pie galīgās aprēķinātas pensijas apjoma samazinājuma, kas dažkārt ir būtisks, – stāsta Saeimas „Saskaņas centra” frakcijas deputāts Andrejs Klementjevs. – Tāda situācija nav pieļaujama! Cilvēks ir godīgi strādājis, godīgi maksājis nodokļus un paļaujas, ka saņems atbilstošu pensiju. Nav darbinieka vaina, ka darba devējs nav veicis sociālās iemaksas, kādas noteiktas likumā un darba līgumā. Mēs uzskatām, ka likuma normas, kas pieļauj šādu situāciju, ir pretrunā Satversmes 1., 91. un 109. pantam.

Satversmes 109. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos, bet 91. pantā teikts, ka Latvijā visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.
– Satversmes tiesa jau 2001. gadā savā spriedumā vienā no izskatāmajām lietām būtībā atzina to faktu, ka darbiniekam nav jācieš darba devēja vainas dēļ. 2001. gada 13. marta spriedumā teikts, ka veikt sociālās iemaksas par katru darbinieku ir pienākums, kurš uzlikts katram darba devējam. Ja darba devējs neizpilda šo pienākumu, tad tieši valstij ir jāiejaucas un jāpiespiež darba devēju veikt savu pienākumu. Atbilstoši Satversmes tiesas viedoklim, tas ir nepieciešams, lai aizsargātu darbiniekus. Tādējādi, 2001. gadā Satversmes tiesa jau ir izskatījusi praktiski analoģisku lietu un pietiekami skaidri formulējusi savu attieksmi, – uzsver Andrejs Klementjevs. – Tas dod mums lielas cerības, ka Satversmes tiesa pieņems izskatīšanai mūsu prasību un spriedums būs pozitīvs. Pašlaik galvenais ir aizstāvēt cilvēkus, kuri ne savas vainas dēļ nevar izmantot sociālās garantijas. Valsts neaizstāv šos cilvēkus pret darba devējiem, kuri nepilda savus pienākumus. Bet tieši valsts ir atbildīga par nodokļu iekasēšanu, un tieši valsts dienestiem, pirmām kārtām VID, ir jābūt atbildīgiem par to, ka cilvēkiem zūd ienākumi vecumdienām. Pašlaik valsts ir norobežojusies un nevēlas uzņemties atbildību , kaut gan vēl 2010. gada 13. marta Satversmes tiesas spriedumā ir teikts: valstij šādās situācijās ir jāiejaucas.

Be First to Comment

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *