Tikai Saskaņas centra vadītājs Jānis Urbanovičs ar savu pozīciju atšķīrās no pārējiem televīzijas diskusijas dalībniekiem. Viņš vairākas reizes paziņoja, ka starptautiskās saistības tomēr ir jāpilda, lai izvairītos no valsts bankrota, kā arī, ka pirmkārt ir jāsamazina izdevumi birokrātiskā aparāta uzturēšanai, kā tas prasīts 2009. gada 27. jūnija nodomu vēstulē SVF, kuru parakstījusi valdošā koalīcija. Tomēr ne pārraides dalībnieki, ne tās vadītājs nevēlējās minēto tēmu attīstīt, jo valsts neko šajā virzienā nedara. Loģiski. Kādēļ gan apspriest to, kas Latvijā nenotiek?
Tomēr valsts aparāta samazināšana ir vissvarīgākā ekonomiskā un sociālā tēma apspriešanai tuvākajā desmitgadē, tas ir laikā, kad mēs būsim stingrā SVF, Eiropas Komisijas un vairāku citu starptautisko kreditoru kontrolē. Dotajā tēmā noteiksim vairākus sižetus.
1. Nepieciešamību samazināt izdevumus ierēdņu aparāta uzturēšanai nosaka sekojošais: 2007. gadā kopējie izdevumi valsts aparāta uzturēšanai bija 2776,7 miljoni latu vai 52,3% no valsts budžeta un 18,8% no valsts IKP. 2008. gadā šie izdevumi jau bija 3589 miljoni latu vai 56,0% no valsts budžeta apjoma un 22,1% no valsts IKP. 2009. gada 1. kvartālā kopējie valsts aparāta uzturēšanas izdevumi, salīdzinot ar 2008. gada ceturto kvartālu samazinājās no 1013 miljoniem līdz 847 miljoniem latu, tomēr to īpatsvars budžeta struktūrā pieauga no 44,8% līdz pat 58,6%. Vēl vairāk izdevumu proporcija valsts aparāta uzturēšanai salīdzināmajos kvartālos pieauga IKP sastāvā – no 22,1% līdz 25,8%.
Attiecībā uz valsts pārvaldes aparātā nodarbināto skaitu Latvija ir otrajā vietā Eiropā.
SVF pieprasa, lai izdevumu proporcija valsts pārvaldes aparātā nodarbināto algu izmaksām būtu samazināta zem 7% līmeņa no IKP. Pašreiz šis rādītājs ir 12% no IKP apjoma.
2. Izpildot SVF prasības, kas izklāstītas saskaņā ar saprātīgiem ekonomikas apsvērumiem, ierēdņu darba algas mums jāsamazina par 40% no esošā līmeņa. To var izdarīt gan samazinot darbinieku skaitu, gan arī viņu vidējo algu apjomu.
Vidējā darba alga pārvaldes aparātā 2009. gada pirmajos 8 mēnešos ir samazināta tikai par 6%. Reāla strādājošo skaita samazināšana ir notikusi tikai attiecībā uz skolotājiem un policistiem un stipri atpaliek no 6% līmeņa attiecībā uz kopējo nodarbināto skaitu.
Samazinot valsts aparātā nodarbināto skaitu par 40%, budžetā rodas ekonomija 1350 miljonu latu apjomā. Samazinot tikai vidējo darba algu, ekonomija, piemēram, ir divas reizes mazāka.
3. Valsts aparāta uzturēšanas izdevumu samazināšanas negatīvā puse ir tāda, ka cilvēki zaudēs darbu. Samazinot valsts aparāta skaitlisko sastāvu tikai par 20 %, 44 tūkstoši cilvēku papildinās bezdarbnieku rindas. Tomēr faktiski tie ir tikai cilvēki, kuru pakalpojumi sabiedrībai vairs nav vajadzīgi. Tieši tāpat kā tai vairs nav vajadzīgi vairāk kā 120 tūkstošu celtnieku, tirdzniecības darbinieku, autopārvadātāju u.c. pakalpojumi. Tikai ierēdņu “nevajadzīguma” faktu nosaka nevis tirgus, bet gan valsts vadītāji, saprotot, kādēļ samazinās nodokļu ieņēmumi budžetā.
Atlaistajiem ierēdņiem ir jāizmaksā bezdarbnieku pabalsti. Aprēķinot pabalstu 50% apjomā no vidējās darba algas līmeņa valsts sektorā, izdevumi uz vienu cilvēku būs 3000 latu gadā. Pašreiz viena darbinieka uzturēšana valsts sektorā izmaksā apmēram 16000 latu. Tātad, 13000 latu ekonomiju uz vienu atlaistu ierēdni var iegūt tikai, samazinot viņam izmaksājamo summu apmērus, kā arī iegūstot ekonomiju par biroju telpu, dienesta automašīnu utt. uzturēšanu. Ja ņem vērā visu sagaidāmo no darba atbrīvojamo ierēdņu kontingentu, veidojas ekonomija 570 miljonu latu apjomā. Tas ir ievērojami vairāk par SVF prasīto, pat neskaitot nodokļu paaugstināšanu un budžeta sociālo maksājumu samazināšanu, ko pašreiz plāno veikt valdība.
4. Īstenojot SVF piedāvātos pasākumus valsts aparātā nodarbināto skaita samazināšanai, rodas brīvi darba resursi un materiālie līdzekļi. Problēma ir atbrīvoto resursu pareiza izmantošana, to pārvēršana par ražošanas kapitālu, tik sen apspriežamās struktūru reformas īstenošana. Šī sfēra ir valdības atbildība, kuras pārziņā ir valsts makroekonomiskā vadība.
5. Ņemot vērā Latvijas ekonomikas specifisko struktūru, kurā galvenā loma ir pakalpojumu ražošanai, var piedāvāt sociālo pakalpojumu eksportu. Atbrīvotās jaudas un darbaspēka resursus izglītībā, veselības aizsardzībā, sociālajā nodrošināšanā vajadzētu pārorientēt uz ārzemnieku apkalpošanu. Latvijā noteikti var ārstēties, mācīties, atpūsties, vadīt atlikušo mūža daļu skandināvi, vācieši, francūži. Mūsu sociālo pakalpojumu sfēra var pietiekami labi nodrošināt augstu kvalitāti un konkurentspējīgas cenas. Mūsu sociālajās iestādēs ir mūsdienīgs aprīkojums, profesionāli darbinieki, kas pašreiz ir spiesti braukt projām un strādāt Eiropā.
Ierēdņi, kuri tiek atbrīvoti no valsts aparāta, ja vien tiem ir nepieciešamās vadītāju prasmes, var organizēt ražošanu un sociālo pakalpojumu eksportu uz ES. Izņemot līdzekļus, kas atbrīvojas valsts budžetā, uz minētās programmas realizāciju ir iespējams pārorientēt ES finanšu līdzekļus, starptautisko aizdevumu līdzekļus, mobilizēt privāto kapitālu.
Ievērojama daļa bijušo valsts pārvaldes darbinieku varēs strādāt pakalpojumu eksporta sektorā savās profesijās, jo viņiem ir pedagogu, ārstu vai sociālo darbinieku izglītība.
Daļai ierēdņu, bez šaubām, būs jāzaudē sociālais statuss un augstie ienākumi, jāstrādā kā vienkāršiem izpildītājiem. Tomēr tas būs sastāvs, kuram pašreiz augsts sociālais statuss un ieņēmumi ir piešķirti nepelnīti, kurš nespēj efektīvi pildīt pārvaldes funkcijas, kā to parādīja ekonomiskā krīze.
6. Sociālo pakalpojumu eksporta programmu, bez šaubām, ir jāizstrādā profesionālā līmenī, tā nedrīkst palikt labu nodomu stadijā. Tas attiecas arī uz citu tautsaimniecības sektoru attīstības programmām. Valdībai ir jāizziņo konkurss šādu programmu izstrādei un tam jāpiešķir pietiekami resursi. Pašreiz visus valsts ekonomiskās attīstības alternatīvos priekšlikumus sabiedriskā kārtā izstrādā sabiedrisko zinātņu speciālisti, kamēr Ministru Kabineta, Ekonomikas ministrijas, Finanšu ministrijas, Latvijas Bankas, Veselības aizsardzības ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Labklājības ministrijas daudzus tūkstošus lielais aparāts saņem lielas algas un neko šajā virzienā nedara.
Valdošā koalīcija nevēlas veikt valsts aparāta radikālu samazināšanu, jo cer uz tā atbalstu nākamajās parlamentārajās vēlēšanās. Tomēr var nešaubīties, ka SVF pārliecinās Dombrovska kunga valdību un piespiedīs to izpildīt saistības, ko uzņēmusies valdošā koalīcija. Tādēļ uzskatu par nepieciešamu turpināt Saskaņas centra uzsākto diskusiju par to, kas notiek Latvijā.
Be First to Comment