Press "Enter" to skip to content

Vadims Jerošenko: Krīzes apstākļi ir īstais laiks ieguldīt investīciju projektos

Tomēr šajos ierosinājumos slēpjas arī ļoti būtiska problēma, kura, ja vien nesāksim risināt, mums radīs sarežģījumus vēl vismaz vairākus turpmākos gadus. Patlaban mēs skatāmies līdzekļu pieejamības jautājumu ļoti šaurā griezumā – viens, maksimums, divi gadi. Budžeta samazinājums – šodien, bet kur ir stratēģisks skats nākotnē – kā tas mūs ietekmēs ilgtermiņā un kā vispār turpmāk, pēc šīs „optimizācijas” dzīvosim?

Viens no risinājumiem ir ieguldījumi pašvaldību un valsts infrastruktūras objektos, labiekārtošanā. Tiesa gan, to pašlaik kavē spēkā esošie, ar taupību aizbildinoties, pieņemtie noteikumi, kas liedz pašvaldību uzņēmumiem šādu projektu īstenošanai ņemt kredītus. Līdz ar to iesāktie projekti tiek nobloķēti, bet jaunus vispār nav iespējams uzsākt. Taču, domājot plašāk, infrastruktūras attīstība nebūt nav vieni vienīgi izdevumi – tā ir iespēja nodrošināt darbu vietējiem uzņēmumiem, dot darbu tiem, kas patlaban kļuvuši par bezdarbniekiem utt.

Līdzīgi piemēri, kur tieši šādiem līdzekļiem tiek risināta bezdarba un sociālekonomiskās situācijas pasliktināšanās, ir atrodami gan tepat Eiropā, gan citur – piemēram, Gruzijā patlaban tiek aktīvi būvēti ceļi, nodarbinot esošos bezdarbniekus, un tā vietā, lai viņiem maksātu pabalstus, šie cilvēki saņem zināmu algu, turklāt vienlaikus sniedz savu ieguldījumu ekonomikā. Latvijā pašvaldību budžetus līdz pat 60% apmērā veido iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi, līdz ar to – ja cilvēki masveidā kļūs par bezdarbniekiem un nav nekādu turpmāku risinājumu situācijas uzlabošanai, arī pašvaldību budžets samazināsies, turklāt valsts budžetam tiks uzlikts vēl papildu slogs bezdarbnieku pabalstu veidā.

Bez šaubām, līdz šim ir bijusi virkne strīdīgu investīciju projektu, kuru dēļ sabiedrības attieksme kopumā ir skeptiska – kā viens no spilgtākajiem piemēriem ir Dienvidu tilts. Taču, ja vien šādu projektu gaitā tiktu veikta nepārtraukta kontrole (nevis pārbaudes tikai pēc projekta noslēgšanās, kad tiek secināts, ka pazuduši 27 miljoni latu, kā tas bija Dienvidu tilta gadījumā), būtu iespējams infrastruktūras projektus īstenot daudz efektīvāk gan no līdzekļu izlietojuma un ekonomijas viedokļa, gan mazinot milzīgo birokrātisko aparātu, kas parasti tiek iesaistīts projektu norisē un negatīvi ietekmē caurspīdīgumu.

Patlaban gan tīri objektīvu iemeslu dēļ, gan ekonomikas sildīšanas nolūkos ir ļoti nepieciešami uz ilgtermiņa attīstību orientēti projekti, tostarp māju siltināšana, pašvaldību ceļu labiekārtošana un jaunu ceļu būvniecība u.tml. Tieši tādēļ nepieciešams atkal atļaut piesaistīt kredītus, kā arī racionalizēt ES fondu līdzekļu piesaisti.

Bez šaubām, ideālā gadījumā konkursos par šādu infrastruktūras objektu būvniecību būtu jāņem vērā arī nepieciešamība atbalstīt vietējos uzņēmumus, tomēr jābūt racionāliem nosacījumiem un arī vietējiem uzņēmumiem jāspēj piedāvāt konkurētspējīga kvalitāte un cenas. Tas ir divvirzienu process, turklāt jāatzīst, ka starptautiski konkursi, kas, no vienas puses, pieļauj ne vietējo uzņēmumu piesaisti, tai pašā laikā mobilizē vietējos uzņēmumus un nodrošina arī lielāku caurspīdīgumu.

Be First to Comment

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *