Deputāti norāda, ka Satversmei un starptautiskiem tiesību principiem neatbilst Kredītiestāžu likuma 59. 2 pants, 59. 3 pants, 59. 4 pants, 117. panta ceturtās daļas 3. punkts, 173. panta ceturtā daļa un 185. panta pirmā prim daļa. Šīs likuma normas ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 1. pantu, 90. pantu, 91. pantu, 92. pantu un 105. pantu un tāpēc ir atzīstamas par spēkā neesošām kopš to pieņemšanas dienas.
Pieteikumā Satversmes tiesai uzsvērts, ka Kredītiestāžu likuma minētajās normās lietotais termins „kredītiestāžu uzņēmums” ir ļoti neskaidrs un paver iespēju dažādiem nepamatotiem bankas klientu un kreditoru tiesību ierobežojumiem, kā arī koruptīviem riskiem. „Kredītiestāžu uzņēmuma” neskaidrais formulējums paver bankām brīvas rokas manipulēt ar īpašumu, ko klienti ir nodevuši banku rīcībā. Tādejādi Kredītiestāžu likums bankām nodrošina iespēju nerēķināties ar savu klientu un kreditoru interesēm, kā arī ierobežo iespējas banku kreditoriem aizstāvēt savas intereses tiesiskā ceļā.
Ar „kredītiestāžu uzņēmuma pāreju” saistītās normas vedina domāt, ka Kredītiestāžu likumā veikto sasteigto grozījumu mērķis ir bijis dot iespēju kredītiestādēm izvairīties no daļas savu saistību izpildes un apiet Komerclikumā garantēto kreditoru interešu aizsardzību.
Minētās normas Kredītiestāžu likumā nepamatoti izceļ bankas citu uzņēmumu vidū un piešķir pārākas tiesības salīdzinājumā ar citiem līdzīgiem uzņēmumiem. Tajā skaitā būtiski tiek sašaurinātas banku kreditoru tiesības un banku atbildība pret to klientiem, jo likuma normas atļauj bankām brīvi manipulēt ar tās aktīviem. Tas savukārt būtiski palielina korupcijas risku un paver iespēju bankām neņemt vērā savu kreditoru intereses, tostarp arī vienkāršo noguldītāju un norēķinu kontu lietotāju intereses. Diemžēl, vienīgā institūcija, kurai ir saglabātas pilnvaras ierobežot šo banku patvaļu ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija. Šāda situācija ir klajā pretrunā gan ar Satversmi, gan arī ar starptautiskajām tiesību normām, kas aizstāv īpašuma tiesības un tiesības uz tiesisko aizsardzību.
Jāuzsver, ka atsevišķas Kredītiestāžu likuma normas pārkāpj arī ārvalstu suverenitātes principu, jo paredz to, ka likuma normas tik attiecinātas uz visiem Latvijas banku īpašumiem, tajā skaitā tiem, kas atrodas ārpus Latvijas teritorijas un jurisdikcijas.
