1. Latvijā pastāvošā valsts budžeta veidošanas kārtība
Latvijas Republikas Satversmes 66. pants nosaka, ka Saeima ik gadus pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumu budžetu, kura projektu tai iesniedz Ministru kabinets.
Saskaņā ar Latvijas Republikā spēkā esošo Likumu par budžetu un finanšu vadību budžeta mērķis ir noteikt un pamatot, kādi līdzekļi nepieciešami valdībai, citām valsts institūcijām un pašvaldībām to valsts pienākumu izpildei, kuru finansēšana noteikta ar likumdošanas aktiem, nodrošinot, lai tajā laikposmā, kuram šie līdzekļi paredzēti, izdevumus segtu atbilstoši ieņēmumi. Valsts budžeta izstrādāšanu un izpildi nodrošina Ministru kabinets. Saeimai kā likumdevējai institūcijai būtībā ir atvēlēta formāla loma apstiprināt jau sagatavotu budžetu. Tiesību normas, kas regulē Latvijas budžeta un budžeta politikas sastādīšanas un pieņemšanas procesu, neparedz reālu mehānismu, kas ļautu nodrošināt izpildvaras un likumdevējas varas subordināciju budžeta politikas jautājumos. Tā rezultātā vēlētājiem un nodokļu maksātājiem, kuru intereses pārstāv Saeima, nav iespējas ietekmēt ekonomisko politiku, kuru īsteno valsts, nosakot valsts finansējuma prioritāros virzienus. Turklāt budžeta sastādīšanas procesa caurskatāmības trūkuma dēļ un koordinācijas trūkuma dēļ, nosakot svarīgus politiskos un ekonomiskos virzienus, nodokļu maksātāji nesaņem drošu informāciju par to, kam, kādā apjomā un kāpēc tiks tērēta viņu nauda. Tas, ka Saeima faktiski nepiedalās budžeta politikā, neļauj sniegt vēlētājiem atskaiti par ekonomisko politiku valstī, kas bez pietiekama pamata tiek īstenota Ministru kabineta spiediena rezultātā.
Demokrātiskai valstij šī budžeta veidošanas kārtība ir novecojusi, nav efektīva un būtiski kavē ekonomiskās nestabilitātes pārvarēšanu valstī, jo valsts likumdevēja institūcija, kas pārstāv tautas varu, nevar būtiski ietekmēt valdības sagatavotā budžeta projekta struktūru. Līdz ar to Latvijas Republikas valsts budžeta izdevumu struktūras apkopotie dati par 2004.–2010. gadu atspoguļo to, ka Latvijas ekonomikā trūkst budžeta politikas, kas vērsta uz to, lai valsts pildītu savas saistības pret iedzīvotājiem.
Mūsu priekšlikumu mērķis ir ierosināt citu budžeta politikas izstrādes mehānismu, kura rezultāts būs likumdevējas varas tieša dalība valsts darbības stratēģisko virzienu noteikšanā, kas izteikti ar valsts budžeta palīdzību, kā arī caurskatāms un sabiedrībai kontrolējams budžeta līdzekļu izlietošanas plāna sastādīšanas process un šo budžeta līdzekļu izlietošana.

2. Jauna pieeja valsts budžeta veidošanas principiem
Pasaulē demokrātisko valstu praksē pieņemts uzskatīt, ka budžeta uzdevums ir valsts saistību izpildes nodrošināšana, minimāli iekasējot budžetā valsts iedzīvotāju personīgos ienākumus un saimniecisko subjektu ekonomiskās darbības rezultātus. Budžets atspoguļo valsts politiku ekonomikas vadībā un ir valsts izdevumu un ieņēmumu prognoze nākamajam fiskālajam gadam, kas var vai nu sakrist vai nesakrist ar kalendāro gadu. Ar budžeta palīdzību valdība pilda savu sadalītājas un stabilizētājas funkciju. Ar budžeta palīdzību valsts valdība nosaka, kādas preces un/vai pakalpojumus piegādās un/vai sniegs valsts, kā arī to, kam tie tiks piegādāti vai sniegti. Tāpēc budžets, būdams valsts ekonomiskās darbības finanšu prognoze, būtībā pirmām kārtām ir politisks dokuments, ar kura palīdzību tiek sadalītas finanses, pamatojoties uz uzskatiem, kas atspoguļo noteiktu valstī pastāvošo sociāli filozofisko un morāli ētisko vērtību sistēmu. Savukārt budžeta sagatavošanas un izskatīšanas process ir politisks process, kas norisinās politiskajā arēnā.
Valsts budžetam piemīt šādas īpašības:
1) pēc tam, kad to apstiprinājusi valsts likumdevēja institūcija, budžets obligāti ir jāpilda;
2) daudzu budžetā ietverto mērķu īstenošanas rezultātu nevar izmērīt kvantitatīvi;
3) budžets dažādus virzienus apvieno vienā veselumā;
4) valsts budžeta sagatavošanas un satura veidošanas process ir unikāls un necaurspīdīgs;
5) varas institūcijas var ieplānot izdevumus, kas neatbilst plānotajiem ieņēmumiem.
Demokrātiskās valstīs (ASV, vairākumā ES valstu) budžets ir izpildvaras un likumdevējas varas subordinācijas instruments. Likumdevēja vara savas pilnvaras saņem tieši no vēlētājiem, kas likumdevējai varai izvirza pienākumu būt atbildīgai par vēlētāju interešu pārstāvēšanu, tāpēc likumdevējas varas ietekme uz valsts budžeta politiku ievērojami pastiprinās (ASV, Francija, Vācija, Krievija). Šī ietekme izpaužas dažādās likumdevējas varas dalības formās valsts budžeta veidošanas politikā gan nosakot prioritāros virzienus un plānojamo līdzekļu sadalījumu tajos, gan kontrolējot izpildvaras sagatavotā budžeta projekta pieņemšanas gaitu.
Valsts budžeta funkcijas ir šādas:
• Budžets ir varas politisks paziņojums par kopējiem un specifiskiem mērķiem, kurus plānots sasniegt ar paredzēto izdevumu palīdzību. Budžets ir valsts politika naudas izteiksmē, kā arī politikas un galveno plānoto uzdevumu materializācija. Svarīgāko stratēģisko mērķu un uzdevumu īstenošanai jākļūst par prioritāti valsts politiskā kursa veidošanas procesā. Budžetā kā politiku veidojošā dokumentā plānoto pakalpojumu sniegšanai jābūt noteiktai gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Taču nepastāv normatīvu norādījumu, saskaņā ar kuriem varētu zinātniski noteikt prioritātes, kuras vienmēr ir politiskas vienošanās rezultāts.
• Viena no svarīgākajām valsts budžeta funkcijām ir labumu sadalīšana, kam nepieciešama pilnīga divu budžeta daļu – ieņēmumu politikas un izdevumu politikas – integrēšana.
• Administrēšanas institūcijām (izpildvarai) budžets ir darbības programma, uz kuras pamata katrs administratīvais resors (ministrija) veido savu darbības programmu. Lai īstenotu šo funkciju, budžeta dokumentā skaidri jāizklāsta mērķu struktūra, jāuzskaita pasākumi un resursi, tajā skaitā finanšu resursi.
• Budžets ir arī instruments, kas koordinē izpildvaras darbību.
• Budžets ir likumdevējas varas kontroles instruments pār izpildvaru, kā arī kontroles instruments pašas izpildvaras ietvaros.

Budžeta politikas galvenais uzdevums ir cieši saistīts ar demokrātiskas valsts pastāvēšanas mērķi, proti, veicināt valsts iedzīvotāju dzīves līmeņa (dzīves vides komforta) paaugstināšanos. Tāpēc valsts iedzīvotājiem jābūt iesaistītiem budžeta veidošanas politikā, paužot savas intereses un vēlējumus gan tieši likumdošanas institūcijā deleģētajiem pārstāvjiem, gan ar dažādu nevalstisko organizāciju starpniecību. Piedalīšanās budžeta politikas veidošanā un iespēja ietekmēt valsts politikas prioritātes atspoguļo demokrātiskas tiesiskas valsts būtību, kurā vara pieder tautai.
Ņemot vērā minēto budžeta politikas uzdevumu, izstrādājot budžetu, jāvadās nevis no formāliem budžeta nodrošināšanas rādītājiem, bet gan no tā, lai šā budžeta nosacījumu ietvaros tiktu panākta nodrošināšana ar labumiem, kas gūti no visiem avotiem (gan valsts, gan nevalstiskā sektora). Tāpēc vieni no svarīgākajiem jautājumiem, kas risināmi budžeta rādītāju projektēšanas procesā, ir iekasēšanas struktūras (iespējamo budžeta ieņēmumu posteņu uzskaitījums) un labumu struktūras (pasākumu un to finansēšanas apjoma uzskaitījums) optimālas saskaņošanas meklējumi.
Veidojot budžeta politiku, pirmām kārtām nepieciešams skaidri formulēt mērķus, kas sasniedzami, to īstenojot.
Pasākumiem, kas tiek finansēti no valsts budžeta, nav vienāda vērtība visā sabiedrībā. Dažādi iedzīvotāju slāņi ir ieinteresēti atšķirīgu labumu saņemšanā no budžeta apmaiņā pret saviem atskaitījumiem tajā. Tāpēc ir svarīgi budžeta līdzekļu izlietošanas virzienus veidot tā, lai virzienu uzskaitījums apmierinātu pēc iespējas lielāku sabiedrības locekļu skaitu. Šajā nolūkā jānosaka sabiedrības locekļu grupu prioritāte, saskaņā ar kuru tiks ņemtas vērā to intereses, veidojot budžetu. Tātad valsts budžeta politikas mērķus var salīdzināt ar vektoriem, kurus raksturo gan virziens, gan lielums.
Nodokļu maksātāju grupu interešu prioritāte nosaka budžeta politikas virzienus (vektoru virzienus), bet šās politikas mērķiem nepieciešams norādīt konkrētus kvantitatīvus rādītājus (vektoru lielumus), kuri jāsasniedz.
Budžeta politikas mērķiem ir jābūt reāliem, tāpēc jānorāda konkrēti pasākumi, kurus īstenojot paredzēts sasniegt šos mērķus.
Valsts budžeta politikai jābūt pietiekami pamatotai un iedzīvotājiem saprotamai. Sabiedrībai ir skaidri jāsaprot esošie valsts politikas virzieni, tajā skaitā budžeta politikas izteiksmē. Sabiedrībai jau iepriekš ir jāzina budžeta politikas izdevumu daļa prioritārajos virzienos, kas izteikta procentos. Tādējādi katrs nodokļu maksātājs zinās, kādiem mērķiem, kādā veidā un kādā apjomā valsts izlieto viņa ieguldījumu valsts kasē.
Jāatzīmē, ka valsts savas saistības var pildīt ne tikai ar pasākumiem, kas tiek finansēti no valsts budžeta. Budžets ir tikai viens no instrumentiem, kurus varas iestādes var izmantot atsevišķu uzdevumu risināšanai. Iedzīvotāju labklājību, piemēram, var paaugstināt, piešķirot viņiem bezmaksas dzīvojamo platību, kas uzcelta par budžeta līdzekļiem. No otras puses, valsts, izmantojot nodokļu instrumentus gan iedzīvotāju ienākumu līmeņa paaugstināšanai, gan dzīvokļu celtniecības pašizmaksas samazināšanai, var radīt tādus apstākļus, kuros iedzīvotāju personīgo ienākumu līmenis pieaugs, bet dzīvokļu cenu līmenis samazināsies, un tas ļaus palielināt privātīpašumā iegūto dzīvokļu iegādes apjomus. Otrajā gadījumā budžeta ienākumu būs mazāk nekā pirmajā, taču, ja otrais variants ļauj atrisināt dzīvokļa problēmu lielam skaitam cilvēku, kuriem tas nepieciešams, tad pilnīgi loģiski ir izvēlēties šo variantu. Tāpēc ir taisnīgi apgalvot, ka labs budžets ir nevis tas, kurš nodrošina maksimālu budžeta izdevumu apjomu, bet gan tas, kurš visvairāk veicina valsts iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanos.

3. Latvijas budžeta politikas veidošanas izmaiņu koncepcija
Pamatojoties uz minēto, budžeta likumdošanā nepieciešams ieviest tāda dokumenta jēdzienu kā „Ilglaicīga budžeta politikas programma”, kuru apstiprina un koriģē likumdošanas līmenī. Šis dokuments tiktu pieņemts vismaz uz četriem budžeta gadiem un tajā būtu to galveno valsts politikas virzienu kvantitatīvais raksturojums, kurus valsts vara piedāvā īstenot savas darbības laikā. Galveno valsts politikas virzienu kvantitatīvais raksturojums jāizsaka procentu likmēs budžeta sadalījumā prioritārajos virzienos.
Budžeta līdzekļu deficīta apstākļos resursu sadalījuma optimālu proporciju meklējumi starp tekošajiem izdevumiem un izdevumiem attīstībai iegūst īpašu nozīmi. Risinājuma kvalitāte ir atkarīga no sistēmiskuma budžeta izdevumu daļas veidošanā.
Dokumentā „Ilglaicīga budžeta politikas programma” budžeta izdevumu formālo uzskaitījumu var iedalīt piecās galvenajās grupās, kurās ietilpst atbilstošu izdevumu veidu apakšgrupas:
1) Izdevumi valsts pārvaldes sistēmas finansēšanai:
– izdevumi Prezidenta funkcionēšanai;
– izdevumi Saeimas funkcionēšanai;
– izdevumi Ministru kabineta funkcionēšanai;
– izdevumi korupcijas novēršanai un apkarošanai;
– izdevumi tiesībsarga funkcionēšanai;
– izdevumi finanšu, nodokļu un muitas iestāžu un finanšu (finanšu un budžeta) uzraudzības iestāžu darbības nodrošināšanai;
– vēlēšanu un referendumu rīkošanas nodrošināšana;
– starptautiskās attiecības un starptautiskā sadarbība.
2) Izdevumi dzīvības funkciju nodrošināšanas sistēmas finansēšanai:
– izdevumi nacionālajai drošībai: armijas uzturēšana, iemaksas NATO, militāro misiju uzturēšana ārvalstīs;
– izdevumi tiesībaizsardzības un tiesu sistēmas nodrošināšanai: tiesas, tiesu administrācija, prokuratūra, sodu izpildes sistēma, policija, izdevumi valsts garantētajai juridiskajai palīdzībai, Uzņēmumu reģistra uzturēšana, Patentu valde, Zemes dienests, fondi (maksātnespēja, alimenti);
– izdevumi veselības aizsardzībai: stacionārā medicīniskā palīdzība, ambulatorā palīdzība, medicīniskā palīdzība visu veidu dienas stacionāros, neatliekamā medicīniskā palīdzība, sanatorijas un rehabilitācija, donoru asiņu un to komponentu sagatavošana, pārstrāde, glabāšana un drošības nodrošināšana, sanitāri epidemioloģiskā labklājība, fiziskā kultūra un sports, zinātniskie pētījumi veselības aizsardzības, kā arī fiziskās kultūras un sporta jomā, citi veselības aizsardzības, fiziskās kultūras un sporta jautājumi;
– izdevumi sociālajai nodrošināšanai: pensiju nodrošināšana, iedzīvotāju sociālā apkalpošana, iedzīvotāju sociālā nodrošināšana; ģimenes aizsardzība, zinātniskie pētījumi sociālās politikas jomā; citi sociālās politikas jomas jautājumi;
– izdevumi izglītībai: pirmsskolas izglītība, vispārīgā izglītība; sākotnējā profesionālā izglītība; vidējā profesionālā izglītība; profesionālā sagatavošana, pārkvalificēšana un kvalifikācijas paaugstināšana; augstākā profesionālā izglītība un izglītība pēc augstākās izglītības iegūšanas; jaunatnes politika un bērnu atveseļošana; zinātniskie pētījumi izglītības jomā;
– izdevumi ārkārtas situāciju brīdināšanas un seku likvidēšanas sistēmai: ugunsdzēsības un glābšanas dienests, iedzīvotāju un teritoriju aizsardzība ārkārtas situācijās (gan dabas, gan tehnogēna rakstura), civilā aizsardzība;
– izdevumi migrācijas dienestam.
3) Izdevumi dzīves apstākļu uzlabošanai:
– izdevumi vides aizsardzībai: projekti vides uzlabošanai, klimata izmaiņu finanšu instrumenti, meteoroloģija, ekoloģiskā kontrole, atkritumu savākšana un izvešana, notekūdeņu attīrīšana, augu un dzīvnieku pasaules objektu un viņu dzīves vides aizsardzība, zinātniskie pētījumi vides aizsardzības jomā;
– izdevumi kultūrai: kinematogrāfija; televīzija un radioapraide; profesionālās mākslas, periodiskā prese un izdevniecības; literatūra, kultūras mantojuma saglabāšana; zinātniskie pētījumi kultūras, kinematogrāfijas, plašsaziņas līdzekļu jomā.
4) Izdevumi komercdarbības apstākļu uzlabošanai:
– izdevumi komercdarbībai labvēlīgas vides veidošanas un pilnveidošanas pasākumiem,
– izdevumi transporta infrastruktūras attīstībai un uzturēšanai: ceļu saimniecība (automaģistrāles, dzelzceļš, ostu infrastruktūra);
– izdevumi lauksaimniecībai: zvejniecība; mežsaimniecība;
– informācijas sistēmu attīstīšana un uzturēšana komercdarbības atbalstam.
5) Izdevumi valsts parāda dzēšanai un apkalpošanai.

1. un 2. grupas konkrēto izdevumu posteņu uzskaitījums un kvantitatīvais saturs (naturālā izteiksmē) var variēties šaurā diapazonā, ņemot vērā sabiedrības intereses. 3. un 4. grupa paredz plašu izvēli gan virzienu (pasākumu), gan iespējamo budžeta līdzekļu izlietojuma apjomu ziņā. 5. grupā konkrētu posteņu uzskaitījums ir fiksēts, un finansējuma apjomu var ietekmēt tikai tā parāda dzēšanas vai restrukturizēšanas proporciju variēšana, kuram termiņš beidzas plānojamajā gadā.
Izstrādājot piedāvāto dokumentu „Ilglaicīga budžeta politikas programma”, aktīvi jāiesaista sabiedrība, aicinot sniegt priekšlikumus tajos virzienos, kas interesē dažādu sabiedrisko struktūru pārstāvjus.
Turklāt ierosinātajā dokumentā „Ilglaicīga budžeta politikas programma” plānojamo izdevumu sadalījumu var nosacīti iedalīt „obligātajā” un „brīvajā” daļā. Apjomu un pašu iespēju veidot „brīvo” daļu var noteikt tikai tad, ja „obligātā” daļa tiek nodrošināta pilnā apjomā.