"LA" pirms vēlēšanām turpina iztaujāt partiju izvirzītos Ministru prezidenta kandidātus. Ar "Saskaņas centra" līderi Jāni Urbanoviču sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

V. Krustiņš: – Ainārs Šlesers intervijā "Latvijas Avīzei" norādījis, ka Urbanovičs nebūs nākamais premjers. Un jūs pats to jau esot sapratis un samierinājies. Arī avīze "Čas", kuras īpašnieks Aleksejs Šeiņins, kā zināms, Saeimas vēlēšanās kandidē no apvienības "Par labu Latviju", raksta: "Urbanovičs atiet malā." Bet Krievijas aģentūrā "Regnum" ar dažu stundu starpību nesen parādījās divi pretrunīgi paziņojumi. Pirmais – "Urbanovičs necentīsies iegūt premjera krēslu" un otrs – "Urbanovičs: esmu gatavs uzņemties varu un atbildību". Kur visiem šiem paziņojumiem aug kājas?

– Esmu pie tā jau pieradis. Ja kādā medijā parādās ziņa par mani, tālāk tā tiek pasniegta sagrozītā veidā. Tiek "apvingrotas" dažādas domas, kuras es pat neesmu izteicis. Ziņu aģentūra BNS man jautāja par pirmsvēlēšanu noskaņojumu, un es teicu, ka darīšu visu, lai iegūtu premjera amatu, bet tas man nav dzīvības un nāves jautājums. Vēlāk šim izteikumam daudz kas tika piedzejots, es pat teiktu, piemelots klāt.

– Jādomā, ka "Čas" šis raksts nav parādījies netīšām, jo šī avīze tagad savā ziņā kļuvusi par apvienības "Par labu Latviju" orgānu. "Saskaņas centram" tāda varētu būt avīze "Vesti"...

– Nu nav tā. Ja rūpīgi paskatās, "Vesti" slejās "PLL" ir atvēlēts vairāk kvadrātcentimetru nekā "SC".

M. Antonevičs: – Jums ir priekšrocība – savs autors "Vesti" Nikolajs Kabanovs.

– Jā, "SC" ir deputāts Kabanovs, taču es nodalu viņa žurnālista izteikumus no politiskās darbības.

V. Krustiņš: – Neviens cits gan tos nenodala. Atgriežoties pie runām par nākamo premjeru, – vai jūs to neuztverat kā mājienu atteikties no premjera amata par labu Šleseram? Protams, par atlīdzību – garantētu vietu nākamajā valdībā vai varā.

– Nekādas vienošanās par nākamo valdību man nav ne ar Šleseru, ne ar kādu citu un nevar būt. Kāpēc viņi tā rīkojas? Acīmredzot tā ir vēlme ietekmēt "SC" vēlētājus – lūk, nav jēgas balsot par Urbanoviču, jo viņš tāpat nebūs pie varas, tad jau labāk uzreiz balsot par "PLL". Tas ir loģiski, zinot paņēmienus, kādus piekopj atsevišķi šīs apvienības cilvēki. Es varu tikai vēlreiz uzsvērt, ka nekādas separātiskas vienošanās nav un es esmu godīgs savu vēlētāju priekšā. Tikai vēlētāji būs tie, kas ar savām balsīm uzzīmēs nākamās koalīcijas kontūras. Protams, mani neapmierina, ka šobrīd mani tik nekorekti salīdzina ar citiem premjera kandidātiem, kuri tiek demonstrēti kā labāki. Tas notiek gan internetā, gan televīzijā, gan parkos un uz ielām – tā ir liela kampaņa. Bet es domāju, ka tie, kas to dara, pieļauj lielu kļūdu, jo Latvijas ļaudis nav tik stulbi, kā viņi iztēlojas. Es tādas izdarības nevaru atļauties.

– Runājot par nākamo valdību, "Saskaņas centram", ļoti iespējams, varētu tikt labklājības ministra vieta, piedāvājot to Andrejam Klementjevam...

– Domāju, diez vai tik lielam laikrakstam ar tik plašu lasītāju loku kā "Latvijas Avīze" ir jēga apcerēt nerealitātes. Neredzu iespēju, ka Šķēles un Šlesera tandēms varētu būt tas, kas noteiks nākamās valdības sastāvu. "PLL" līderu redzējumam ar mani nav nekāda sakara, jo mēs par to neesam runājuši. Un es to netaisos darīt, jo šāda aizmugures vienošanās būtu negodīga pret mūsu vēlētājiem. Es piederu pie tiem, kas diezgan mierīgi izturas pret pirmsvēlēšanu karstumā izteiktiem paziņojumiem, bet bieži vien politiķi kļūst par ķīlniekiem saviem pirmsvēlēšanu paziņojumiem. Vajadzētu tomēr būt nedaudz atturīgākiem!

Krīzes aprises iezīmēsies ar nākamā budžeta pieņemšanu, un neatkarīgi no tā, kāda valdība būs, tai vismaz pusgadu vajadzēs strādāt šā budžeta ietvaros. Tas skaidri parādīs, ka krīze nekur nav aizgājusi, ka eksporta pieaugums vairāk ir aritmētisku manipulāciju rezultāts, ka iedzīvotāju emigrācija no valsts attīstās. Diemžēl vēlēšanu dēļ mēs būsim zaudējuši gadu, ko citas valstis un valdības būs izmantojušas racionālāk.

Es redzu, ka ir iespējama ļoti plaša koalīcija zem Latvijas uzdevumu karoga. Šī koalīcija un valdība varētu nostrādāt nākamos četrus gadus, lai varētu darbus plānot ne pa mēnešiem un dienām, bet garākam ciklam. Protams, arī pašvaldību vēlēšanas ienesīs politisko sacensību, bet ceru, ka ne pārāk lielu.

Es arī gribētu, lai Saeimā ievēlētie vienotos par daļēju varas deleģēšanu sabiedrībai, par ministriem izvēloties nozares autoritātes. Lai pie valsts naudas tuvumā nebūtu ar partiju kasēm saistīti cilvēki – mēs labi zinām, kuri tie ir. Tad cilvēkiem beidzot rastos sajūta, ka pie varas nav tikai personīgo rebju kārtotāji, kuri vēlas nozagt viņu darba augļus.

M. Antonevičs: – Jūs bieži pieminat šos nozaru profesionāļus, taču līdz šim tās bijušas tikai teorētiskas runas. Kuri tad būtu šie cilvēki, nosauciet kādu piemēru.

– Viņi man neļauj to darīt... Piemēram, ir augstas proves menedžeri, kuri strādā stividorkompānijās Latvijas ostās. Viņi ir ieguvuši pieredzi Rietumos, ir zinoši tranzīta nozarē, prot valodas, ar lieliskām karjeras iespējām. Vietējie oligarhi pieņēmuši viņus pie sevis strādāt. Domāju, ka starp viņiem noteikti varētu izvēlēties satiksmes ministru. Tādi cilvēki ir visur, tikai viņi nevēlas sevi saistīt ar partijām.

– Sanāk, ka vēlētājiem jāpērk kaķis maisā?

– Tā ir vēlētāju izvēle, bet, ja šāda modeļa nebūs, tad es nākamajā valdībā nepiedalos.

V. Krustiņš: – Jūsu politiskā taktika ir ļoti izstrādāta, un to rāda arī jūsu partijas reitings sabiedriskās domas aptaujās. Lai gan balsojumos, kas notiek televīzijas diskusijās, atbalsts jums parasti ir neliels...

– Šie televīzijas balsojumi ir organizēti! Un ne tikai partiju cilvēki zvana, šim nolūkam ir pat īpašas iekārtas. Pajautājiet Kažociņa kungam! Daudzas interesantas lietas atklātos, ja politiķi sāktu runāt atklātu valodu.

– Jūsu oponenti visbiežāk norāda, ka "Saskaņas centrs" ir ārpolitiski bīstams. Vai nav tā, ka jūs pārāk izteikti skatāties Krievijas virzienā? Turklāt jūs vienmēr iesakāt izvairīties darīt to, kas kaut mazākā mērā būtu nepatīkams Krievijai. Piemēram, jūs bijāt neapmierināts par Latvijas pozīciju Gruzijas jautājumā.

– To esmu darījis ne jau Krievijas vai krievu dēļ, bet nacionāli egoistisku interešu vadīts. Pamācot Krieviju, izsakot savu negatīvo attieksmi, mēs neko nemainīsim, tikai sarežģīsim iespēju tirgoties ar šo valsti. Krievija pastāvīgi atrodas krustcelēs, un tas savā ziņā padara šo sabiedrību uzmanīgu, pat mazliet nervozu, neiecietīgu pret padomiem no malas. Mans viedoklis, ka Krievijas skolotāja loma mums šobrīd nav ekonomiski izdevīga.

– Vai tad mūsu ārpolitikas veidotāji kādreiz būtu mēģinājuši spēlēt šādu lomu?

– Es negribu nevienam pārmest, tikai izsaku savu viedokli, kā būtu jāveido attiecības ar Krieviju. Kas attiecas par Gruziju, es uzskatu, ka Saakašvili ir noziedznieks un Gruzijas tauta viņu tiesās. Kad tas notiks, es nezinu. Bet tas, ka viņš pret savas valsts civiliedzīvotājiem virzīja tankus un ieročus, ir fakts, ko konstatējuši Eiropas Savienības, EDSO un ASV novērotāji.

M. Antonevičs: – Jūs aicināt iespējami delikāti izturēties pret Krieviju, bet Gruzijas prezidentu saucat par noziedznieku. Vai tā nav divkosīga attieksme ārpolitiķim?

– Nu kas es par ārpolitiķi, tāds prasts lauku puisis... Taču es domāju, ka mūsu vara darīja nepareizi, nostājoties Gruzijas prezidenta pusē pēc visa tā, kas notika. Tāpēc "SC" nekas cits neatlika kā balsot ar kājām – mēs nepiedalījāmies šajā farsā.

V. Krustiņš: – Krievijas karaspēks iegāja Gruzijā, nevis Gruzijas karaspēks Krievijā. Tas liek atcerēties 1940. gada notikumus... Bet vēsture mums ir kā tāds klupšanas akmens. No vienas puses, skan aicinājumi, ka par vēsturi jārunā atklāti un godīgi, no otras puses, ka vēsture jāatstāj vēsturniekiem. Pirms iespējamās prezidenta Zatlera vizītes Maskavā Krievijas Ārlietu ministrija ir devusi mājienu, ka vēsturi šajās sarunās labāk nepieminēt. Taču būtiskāk ir, kā pret vēstures faktiem tepat Latvijā izturas viss jūsu vēlētāju kontingents.

– Jau kopš pirmās Latvijas neatkarības atjaunošanas dienas mūsu valsts ir virzījusies uz divkopienu valsti. Visi jautājumi, arī vēsturiskie, tiek skatīti caur šo vēsturiskā pāridarījuma prizmu. Tas ir aiz neziņas un bažām, ka kaut kas var atkārtoties. Sabiedrībā nav iespējama mierīga diskusija par šiem jautājumiem, un tāda nenotiek arī starp politiķiem. Vēsturiskais aspekts tiek izmantots, nevis lai tuvinātu latviešus un krievus, bet lai šķeltu un kūdītu. Kas būtu jādara? Ir jāpārtrauc politiski izmantot šīs tēmas, lai sabiedrība varētu mierīgi tās izvērtēt. Bet pie mums ik pa laikam no vēstures grāmatas tiek izrauta kāda atsevišķa lapa un vicināta, aizmirstot citas lapas, kas ir turpat blakus.

– Ja to saka kāds Latvijas nacionālo radikāļu pārstāvis, varbūt to tā varētu tulkot. Bet nesen Latvijā viesojās Krievijas rakstnieks un televīzijas žurnālists Andrejs Maksimovs, kurš sniedza interviju avīzei "Vesti". Un, lūk, ko viņš saka: "Mans galvenais iespaids, ka krievvalodīgie iedzīvotāji nevar pierast pie tā, ka Latvija ir neatkarīga valsts. Ne jau mēs sakām: dzīvojiet pēc Maskavas laika, – bet jūs visu laiku sakāt, ka gribat dzīvot pēc šī laika." Maksimovam taču nevarētu te būt kādas politiskas intereses. Kā vērtējat viņa secinājumus?

– 90. gadu sākumā kāds ievērojams angļu diplomāts par norisēm Latvijā sacīja, ka mažoritāte te uzvedas kā minoritāte un minoritāte – kā mažoritāte. Krievi nebija gatavi pieņemt minoritātes statusu, bet arī latvieši neapzinājās savu vairākumu. Tas radīja neuzticēšanos, bažas. Maksimovs pasaka to pašu, tātad situācija nav daudz mainījusies. Labi, atbrauc viens liberālāk noskaņots viesis no Maskavas, izsaka savus secinājumus par redzēto, atbrauc cits, piemēram, Lužkovs, un saka ko citu. Bet tās problēmas jau ir mūsu, un mums pašiem vien tās jārisina.

– Skatoties uz jūsu partiju, tomēr ne vienmēr skaidrs, kurš tur ir tas risinātājs un īstais ceļa rādītājs. "SC" ir Kabanovs un citi, un viņu vārdi parasti vairāk vai mazāk atšķiras no tā, ko sakāt, piemēram, jūs.

– Mums tiešām ir plaša plejāde. Taisnība, Kabanovs un vēl viens otrs ir ļoti spilgtas, pamanāmas personības, taču viņi demonstrē noteiktas Latvijas sabiedrības daļas viedokli. Partija nevar būt armija, tā savā ziņā ir skola, kur notiek mūžīga iekšēja diskusija par dažādiem jautājumiem. Tā ir misija, ko veic "Saskaņas centrs", – dažādu sociālekonomisko, etnopolitisko un citu uzskatu apvienošana. Komunicējot ar spilgtākajiem šo viedokļu paudējiem, mēs runājam ar sabiedrību un meklējam risinājumu. Tas ir ļoti interesanti, par to varētu grāmatas rakstīt, un esmu jau sācis to darīt. Tāpat pieķeru sevi pie domas, ka arvien biežāk grāmatu veikalā apstājos pie plauktiem "Psiholoģija" un "Filozofija". Kā mums veicies? Domāju, ka panākumi vēl priekšā. Bet jau tas, ka daudzi pilsoņi vēlētāji ir gatavi par mums balsot Saeimas vēlēšanās, rāda, ka viņi akceptē šo virzienu kā nepieciešamu Latvijas politikā. Latvijā nekad tā nav bijis, pie mums ir notikusi pilsoņu šķirošana. Ja tu esi ievēlēts no nepareizajiem pilsoņiem, tad tev koalīcijā un valdībā nav vietas. Pastāv risks, ka būs atkal tāpat.

– Bet kuras partijas jūs redzat kā sabiedrotos?

– Šajās vēlēšanās liela nozīme būs ne tikai ievēlētajām partijām, bet arī ievēlētajām personām – kuriem vēlētāji pievilks plusiņus un kurus svītros. Mums tā ir mazāka problēma, jo mēs tādā režīmā strādājam jau astoņus gadus. Taču "Vienotība", "Par labu Latviju" un "TB"/LNNK ar tām tagad saskarsies.

M. Antonevičs: – "SC" vēlētāji parasti svītro kandidātus ar latviskiem uzvārdiem.

– "Latvijas Avīzes" lasītājiem ir iespēja to mainīt un palīdzēt mums kļūt labākiem.


"Latvijas avīze"