"Latvijas Avīzē" viesojās Rīgas domes deputāts, viens no pieredzējušākajiem "Saskaņas centra"politiķiem un 10. Saeimas vēlēšanu listes dalībnieks SERGEJS DOLGOPOLOVS. Ar viņu sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Jūs esat tās partijas spicē, kurai publiskās aptaujas sola lielākos panākumus un cerības vēlēšanās. Tomēr Šlesera kungs paziņojis, pat ja "SC" būšot 1. vietā, varu, premjera amatu jums nedabūt. Savā partijā esat ar laikam gan lielāko pieredzi politikā – kā vērtējat šādu situāciju?

S. Dolgopolovs: – Tā cieši saistīta ar priekšvēlēšanu cīņu. Kampaņas īpatnība, spēles noteikumi ir, ka savā starpā mēģina konkurēt premjera amata kandidāti, tāpēc Šlesera sacītais no viņa viedokļa ir loģisks. Bet es saku – cāļus skaita rudenī. Politikā ir zināmi šova elementi. Ja visu ņem par pilnu, tad sanāk tā, kā nereti sanāk.

– Vai tāda Šlesera kunga runāšana neietekmēs jūsu krievu vēlētāju? Sak, "aprindās" viss jau ir nolemts, kā būs, daudz cerību nelolojiet, metiet biļetenu par Aināru.

– Esmu pārliecināts, ka cilvēki sāk vairāk vērtēt ne tik daudz vārdus, kā darbus. Taču, jā, reklāmas kampaņas spēj ietekmēt jebkuru vēlētāju – gan latviešu, gan krievu. Zināmi pārsteigumi ir iespējami…

– Rīgas vicemērs pazīstams kā ļoti enerģisks vīrs. Lūk, viņš ar Raimondu Paulu un režisori Poļiščuku apmeklējis Kongresu namu, lai lūkotu, kā tur izbūvēt koncertzāli un teātri. Vai tad dome par to jau nolēmusi?

– Par to lemj "Rīgas nami"…

– Bet tie taču jūsu, pilsētas nami!

– Šis uzņēmums apsaimnieko Kongresu namu, un līdz šim ar to nevedās. Man ļoti patīk Poļiščukas teātris, un vairākas izrādes esmu apmeklējis, taču jau iepriekš bija runa, kā labāk noslogot Kongresu nama zāles, rīkoja konkursu, lai piesaistītu kādu māksliniecisku kolektīvu regulāru izrāžu rīkošanai. Tālāk tas pārvērtās priekšvēlēšanu lietās, Poļiščuka iestājās Tautas partijā, lai glābtu savu teātri, bet tā jau ir viņas izvēle.

– Pastkastē saņēmu "Saskaņas centra" aģitācijas lapiņu, un tajā daudz punktu kā visām citām partijām – par pensijām, labklājību. Taču ir divas apņemšanās – "nodrošināsim cieņu un saskaņu starp visiem Latvijas iedzīvotājiem", "izveidosim labas attiecības ar Krieviju" –, kuras būtu tipiskas jūsu partijai. Lūdzu, kā šos divus punktus praktiski grasāties realizēt?

– Par saskaņu sabiedrībā – tas pieder pie būtiskākajiem momentiem, pie kura (nezinu, kā pārējie), es praktiski strādāju visu mūžu. Tas ir process. Mēs vedam dialogu, runājam, tiekamies. Mēs praktiskos darbos nemēģinām cilvēkus skaldīt. Lūdzu – piemērs. Dudajeva iela. To nav problēmu pārdēvēt – ņemt un ar pašreiz domē valdošās koalīcijas balsīm atjaunot Kosmonautikas gatves nosaukumu. Bet pārdēvēšana atkal ir elements, kas skaldītu sabiedrību, pat tos cilvēkus, kuri ne visai aktīvi interesējas par politiku. Tāpēc nav obligāta steiga, šīs lietas risinot. Nav jāforsē, kamēr vairākums no sabiedrības nepiekritīs nosaukuma atjaunošanai – bet tad tas būs izlemts.

– Daži domes politiski darbinieki, pat Ušakovs, Maskavā solīja par Dudajeva ielu – to mēs nokārtosim! Dolgopolovs ir piesardzīgāks?

– Nevis piesardzīgāks, bet man ir svarīgi minētie apsvērumi kā cilvēkam, kā rīdziniekam, kā Latvijas pilsonim, kurš šeit dzimis, izaudzis un taisās te arī nomirt.

– Parasti saka – skaldītāji esot politiķi, un pa lielākai daļai tas taisnība. Taču – ja ne skandalozas, tad aizskarošas lietas nereti publicē "SC" pakļautības avīze "Vesti".

– Celt skandālus taču ir žurnālistu maize.

– Kamēr ideoloģiskā frontē šādas lietas turpināsies, diez vai var runāt par saskaņu. Turklāt "Vestu" saimnieks ir "SC" biedrs, Rīgas domes deputāts.

– Bet tas ir divvirzienu ceļš, kurš jāiziet no abām pusēm. Latviešu un krievu presē vienu un to pašu notikumu var aprakstīt pilnīgi "no diviem galiem". Pārspīlējumi ir jebkurā avīzē. Varbūt tas liecina par žurnālistikas līmeni, nevēlēšanos notikumus analizēt dziļāk, bet tā ir problēma visiem medijiem. Nezinu, varbūt jādibina Žurnālistu klubs, kur izdiskutēt šīs lietas pie kafijas tases – privātāk nekā preses slejās vai raidījumos. Varbūt tas būtu lietderīgi – pastrīdēties nepastarpināti.

– Nav mazsvarīgi, ka arī partijas izsaka viedokli par savu biedru publikācijām.

– Pie viena nosacījuma – ja tie būtu partiju izdevumi. Šeit ir runa par biznesa projektu. Vai bieži redzat manu ģīmi avīzē "Vesti"? Nē! Ja biznesa projektā uzskata, ka tirāžas pavairošanai vajag viena vai otra veida publikācijas, tad viņi tā arī dara.

– "PCTVL" – ir tik skaists nosaukums, ka arī viņu darbiem vajadzētu būt gluži vai debešķīgiem. Taču viņu sarakstā ir Giļmans, Altuhovs un citi – zināmi "varoņi". Kā viņi veicina saskaņu?

– Gribu oponēt. "PCTVL" saraksts nav piedāvāts jums vai man. Tas ir piedāvājums viņu vēlētājiem, un tā ir viņu atbildība vēlētāju priekšā. Varbūt šiem ļaudīm ir būtiski, ka tur ir iekšā Giļmans. Es tur neko negribu nosodīt un neko atbalstīt.

– Pareizi, ka viņiem ir svarīgi, lai Giļmans būtu tur iekšā. Dievs ar viņu, lai Giļmans domā, kas prātā, bet, ja pēc vēlēšanām redzēsim, ka par to "parakstījušies" tūkstoši vēlētāju, tad, ziniet, latvietim paliek aukstas kājas.

– Neapšaubāmi, tādam satraukumam jābūt, bet, pirmkārt, ne es, ne daudzi citi neseko līdzi visam, ko raksta Giļmans. Otrkārt, radikāļi – varbūt citā iepakojumā – bet eksistē arī citviet Eiropā un gūst panākumus vēlēšanās. Atceramies Haidera fenomenu Austrijā – mierīgā zemītē, kur nekad iepriekš nebija tādu izpausmju.

– Vai jūs nesēdējāt pie viena galda ar Lužkova kungu?

– Sēdēju un braucu vienā mašīnā.

– Maskavas namā viņš teicis, ka "strādāsim, lai krievu valoda kļūtu par otro valsts valodu".

– Lužkovu pazīstu sen, viņš man imponē kā pilsētas galva, esam labās attiecībās un runājuši arī par tām lietām. Viņš ir ar apskaužamu enerģiju un plašu redzesloku. Nav runa par valsts valodas statusa piešķiršanu, bet par atvieglojumiem cilvēkiem paust savu viedokli dzimtajā valodā. Tā ir arī "SC" programmā. Daugavpilī, kur pāri par 80% krievvalodīgo – nu kāda problēma komunikācijai pašvaldībā, kas neapdraud valsts valodas statusu? Vienkārši, lai cilvēks sazinātos ar valsti. Atkārtoju, nav runas par divām valsts valodām, netaisīsim no tā draudu kamolu. Tēvzemietis Zīle apgalvo – kolīdz "SC" tiks pie varas, būšot otrā valsts valoda. Kad mani pirmoreiz ievēlēja par Rīgas vicemēru, avīzes bija pilnas – lūk, plīvos sarkanie karogi, Rīgā skanēs tikai krievu valoda. Kas mainījās? Nekas, ne sarkanie karogi plīvoja, ne latviešu valodu izspieda. Tas viss ir no konteksta izrauts viens moments, bet parunāsim par iespējām, ko dod tirdznieciskā sadarbība ne tikai ar Maskavu un Krieviju, bet arī ar NVS valstīm, ar Ķīnu. Tās ir diezgan bagātīgas perspektīvas, kuras nederētu neizmantot muļķīgu apsvērumu dēļ.

– Nesen avīžnieki iztaujāja Lemberga kungu, un viņš lika manīt, ka pēc vēlēšanām "SC" varētu vienoties ar "Vienotību". Vai tā nevarētu būt?

– Jā, kāpēc tas nevarētu būt? Jāmeklē, kur rast kopsaucēju un kopīgu valodu, un tās sarkanās līnijas, kurām pāri nevar pārkāpt. Ja spējam vienoties par perspektīvām un darāmiem darbiem, tad jāmeklē šie risinājumi, nevis ienaidnieki.

– Kad jūs sakāties esam par saskaņu, par labām attiecībām ar Krieviju, vai esat ievērojuši, ka "Vienotībā" teikuši kaut ko pret to?

– Uz izteikumiem skatos mierīgi, bet fakts, ka Latvijas–Krievijas starpvaldību grupu vada "Vienotības" ministrs Kampars un viņš nestrādā sliktāk kā iepriekšējie vadītāji. Tas ir vēl viens liecinājums tam, ko teicu – ja ir kopīgas intereses, kopīgi risinājuma meklējumi, tad var iet kopā. Kāpēc ne?

E. Līcītis: – Jums taču domē ir tuvāki partneri, kuri varbūt pretendētu uz priekšroku kopā iešanai.

– Ko nozīmē pretendēt uz priekšroku?

– Vismaz domē "Vienotības" partijas ir jums opozīcijā.

– Kas par to? Šodien opozīcijā, bet varbūt rīt nokļūst pozīcijā. Šodien, piemēram, Ludzā mēs ar LPP/"LC" "izpalīdzēšanu" esam pazaudējuši mēra krēslu. Man nepatīk šāda veida soļi, bet tas nenozīmē, ka paņemšu rotaļlietas un iešu spēlēties uz citu smilšukasti. Ja varam vienoties nevis par krēsliem, nevis par to, kurš būs premjers, bet par to, ko darīsim premjera un ministru amatos, uz ko tieksies jaunās frakcijas 10. Saeimā, tad lielā mērā no tā būs atkarīgs jaunveidojamās koalīcijas sastāvs. Bet kā mēs tik sākam atskatīties pagātnē un uz veciem grēkiem, tā atklājas, ka nav neviena politiķa bez savas uts, ar ko viņš vis negribētu lepoties. Mums jāskatās nākotnē.

V. Krustiņš: – Pagaidām pa vakariem visi saka – dosim izglītību, pensijas, pabalstus. Bet no kā dosim? Kā būs ar nodokļiem…

– Ja runājam par nodokļu politiku, tad īpaši krīzes laikā nedrīkst katru dienu mainīt spēles noteikumus. Izdari, bet pēc tam jāpasludina moratorijs, ka 2 – 3 gadus nebūs nekādu izmaiņu. Tas ir svarīgi jebkuram uzņēmējam, kurš šeit domā un plāno taisīt biznesu.

– Šlesera kungs teica – jūs dabūsiet visu ko, bet ne jau premjera vietu.

– Kā tur bija ar vēl nenošautā lāča ādas dalīšanu? Pagaidām nevienam nekā nav, bet solīt var visu.

– Kāds būs "labās Latvijas" iznākums vēlēšanās?

– Nezinu.

– Jums partijā noteikti nolīgti cilvēki, kuri visu izskaitļojuši – kā nu nezināt.

– Jūs lasāt reitingus, es arī, bet zīlēt nemāku. Daudz atkarīgs no vēlēšanu kampaņas, cik tā būs agresīva.

E. Līcītis: – Jūs novērtējāt, ka vēlētājs kļuvis gudrāks, jau tagad caurskata partiju paveikto, solīto.

– Tieši tā! Gribu atgādināt tomēr reitingos satraucošo – trešdaļu vēlētāju, kuri neies vai nav izlēmuši, par ko balsot. Tas ir kopums, uz kuru tieši var iedarboties reklāmas kampaņa. Viņi var ienākt vēlēšanu iecirknī ar pēdējā brīža izvēli – tāpēc negribu šodien maisīt kafijas biezumus.

V. Krustiņš: – Vai jums nevajadzēja optimistiskāk pieteikt vēlēšanu iznākumu?

– Esmu optimistisks, mēs uzvarēsim. Par to šaubu nav. Kādi būs uzvaras rezultāti, to nemāku teikt.

– Urbanovičs būs premjers?

– Neizslēdzu šādu notikumu. Bet ne jau Saeimas lielākā frakcija, bet Valsts prezidents izvirza Ministru prezidenta kandidatūru. Līdz šim ne vienmēr tika nominēts vēlēšanu uzvarētāju kandidāts. Jā, mēs esam gatavi šādam izaicinājumam un Urbanovičs ir "SC" izvirzītais kandidāts – tas ir punkts divi. Punkts trīs – politika ir, bija un būs kompromisu māksla.

– Ko, starp citu, jūs teiktu par Gunta Ulmaņa iesaistīšanos 10. Saeimas vēlēšanu cīņā?

– Ziniet, vienīgā atbilde, ko varu teikt, – divreiz vienā upē neiekāpsi!